un vispār es piektdien nekur neaizbraucu. es nobijos. es sajutos kā zaķpastala un ielīdu savā migā, lai klusām paraudātu par visu savu dzīvi.
nav jau tā ka negribējās braukt, bet pazuda pārliecība par to, ka tas būtu bijis pareizs solis.
un vīsstūlbākā situācija ir tā, ka es pat nevaru pajautāt savam astrologam ko man saka zvaigznes, jo astrologs/psihologs sēž vienā kabinetā ar to pašu vīrišķi dēļ kura es te cepos.
man ir vajadzīgas krasas pārmaiņas dzīvē lai es atkal sajustos nōrmāla. tikai ko lai maina? darbu šajos apstākļos mainīt nebūtu prātīgi. dzīvesvieta pusgada laikā mainīta jau divreiz. ko vēl?
Dievs, lūdzu stāvi klāt manam veselajam saprātam, neļauj man sajukt prātā. Neļauj man iet atpakaļceļu uz mazajām. rōzā tabletītēm. Neļauj man darīt mūļķības.