Ir tāda sajūta, ka nepieciešams atgriezties Rīgā.
Lai arī laukos ir labi, sniegs snieg un vispār baigā romanķika, bet laikam jau tieši tas man dzen virsū domas par to, kas vispār ar mani notiek.
Iepērku un saņemu visādas lietas jaunajai dzīvesvietai un šodien, brienot pa taciņu nodomāju, õ. Beidzot man būs tā sajūta, ka tās ir manas mājas, kur vakaros atgriežos... Šķiet, ka mēnesis, kas vēl priekšā vecajās Rīgās mājās, vienkārši jāpārdzīvo. Tas viss paiet tik ātri, tas ir tikai laiks.
Un savās mājās es būšu noteicēja par visu. Šķiet, ka tas ienes miera domu. Būs savs kaktiņš, būs mierīgāka dzīve. Būs mierīgāka dzīve, būs vairāk laika piestrādāt pie mīlestības.
Tas stāv prātā. Ka vecos laikos cilvēki mācījās saplīsušās lietas labot, nevis kā mūsdienās - izmest un iegādāties jaunu.
Un vēl vecmāmiņas Ziemassvētku vakara atelpa - pēc vectētiņa nāves un tas ir gandrīz pirms 10 gadiem, viņa nopietni aizrāvusies ar alkoholu - arguments, neviens jau nemanīja, ka viņa pērk un cik daudz iedzer... Es atceros, cik viss toreiz šķita slikti un varu iedomāties, ka pati tādā emocionālā sabrukumā izvēlētos vieglāko ceļu - man kauns tikai par to, ka toreiz biju vēl pa pusei bērns un pat neiedomājos, ka tā varētu būt.
Cik dažādi cilvēki pārdzīvo. Cik dažādi ķepurojās ārā. Cik reizēm viegli ir padoties.
Un tad es domāju par V., cik ļoti tagad ir jānotic, ka E. nepadosies un viņi kopā tiks tālu prom no šīs nelaimes. Jo kaut kā man šķiet, ka vieglāk pieņemt nāvi, nekā to, ka visa jūsu kopīgi saplānotā dzīve nebūs tādā, kā plānā. Nav un nebūs. Un tas apjaušu, ka mīlestība patiesībā ir stipra un, ka tās patiesībā ir īslaicīgas grūtības, kuru pārvarēšanai nevajag ne alkoholu, ne citas atkarības, ja vien tu esi stiprs un tiešām esi gatavs būt kopā ar otru gan priekos, gan bēdās.