Naktis nomocītas. Domāju, ka nemaz nesagaidīšu to galu. Rīti smagākie, kad doma, ka pēc pāris stundām jau priekšā vēl viena darba nakts.
Mazliet saslavēju sevi. Laiks dara savu un arī organisms. Jau itkā pierasts pie negulētajām naktīm. Vairs ar sajūtām nav TIK traki!

Biju spiesta atmiņā atsaukt notikumus, kuri risinājās pirms vairāk kā gada. Ar slepenajiem skatieniem un visu pārējo..Domāju kas gan tā nogāja greizi, ka reizēm pat slepus tik sarunājamies. Izliekos es vienaldzīga un arī viņš. Cenšas izlikties, ka nekas nav bijis. Un arī es. Tā vieglāk. Un nav nemaz tik grūti. Viss svarīgais iepriekš nav tik ļoti svarīgs tagad! Viss palicis tikai atmiņās. Reizēm gan pieķeru sevi skumīgi smaidot, bet tas nu ir pagājis un priekšā daudz kā cita. Neteikšu, ka obligāti labāka, bet savādāka. JO! Viss pieredzētais bija patīkamu atmiņu vērts!
Turpināsim izlikties un ar laiku pilnībā būs vienalga :)


Tik daudz sajūtu pēdējās dienas, ka nezinu kā lai to visu saliek kopā. Sāku līst ārā no "alas".

Meitene_