Again ...
Atkal mani smagi piekāsa cilvēces izdzimums.

Vai tas jums sagādā baudu sāpināt mani?
Vai ir jauki un silti apzināties, ka tagad sēžu nelaimīga un nesaprotot, ko darīt tālāk ar šo visu?
Vai smaidi ar domu: "redz kā es to mīļo jauko naivo beibi iznesu cauri"?
Tev ir labi, tev ir jauki?
Nice, tad arī es jūtos laimīga, ka kādam esmu sagādājusi tik ļoti daudz priecīgu un laimīgu brīžu.
Tikai kādēļ laimes sajūtas nav man pašai?
Vai es patiesi esmu tāds cilvēks, par kuru katram vismaz reizi mūžā gribas paņirgāties, vismaz reizi gribas piekāst un apmuļķot?
Bet pats dīvainākais - kādēļ pēc visa šī es vēljoprojām jūs visus mīlu?
Enjoy that ...
Jums vienmēr uzticīgā Klints