Piesēdiens pieurinētā vārtrūmē
Un Stūķētājs to bija paveicis atkal! Viņa pantaloni bija pilni ar redīsiem, kas nemanāmi tur iestūķēti viesojoties Pelēkā kalna tirdziņā pie tantes Svetas. Stūķētāja priecīgais alkoholiķa mūlis sveicināja ikvienu garāmgājēju ar kājāmgāzošu izelpu un acīmredzamu nepieciešamību pēc stomatologa pakalpojumiem. Toties redīsus viņš sūkāja kā ledenes.
Blakus šim nenosakāmā vecuma ļurbabiksim vārtījās kāds vieds, bārdains onka. Arī alkoholiķis. Ar zizli. Pseidonīmā 'Burvis' un ar kāri uz jaunām un ņiprām gotiņām. Iemalkojis nātru novārījumu Ozolbliezēja dižalū viņš turpināja bērt lāstus, kacināt gotiņas un koklēt dainas par hidroelektrostaciju negatīvo ietekmi uz grauzēju populāciju.
Stūķētājs stūķēja alu ar Burvi jau kopš pirmā loma septiņdesmit trešajā, kad abi ar pārdabiskiem spēkiem pazudināja alus muciņu no Pelēkā kalna estrādes. Tobrīd jaunieši atteikdamies jelkad izžūt, ikdienas trenēja iekšā šo alus dieva doto muciņu. Pusotras ikdienas. Jo pusotru dienu vēlāk izžuvuši, viņi uzsāka patieso žūpas dzīvesveidu līdz ar tukšo muciņu un vēlmi pēc nākamās.
-"Uķi, ķuķi, traļi vaļi", ieķērcās Stūķētājs, kas uz ielas pamanīja apseglotu zebru. Tam pieceļoties kājās, bikses ar visiem redīsiem palika uz asfalta. Švakā koordinācija, nošļukušās bikses un vājā redze liedza uzsākt ašu gaitu, taču klupdams krizdams Stūķētājs skrēja pretim Zebrai.
Tikmēr jauna un ņipra gotiņa pieliekusies barojās ar izbirušajiem redīsiem pie nu jau erektīvā Burvja.
-"Opa-pā", dziļdomīgu un maģisku vārdu virknējumu izdvesa Burvis un ietrieca ņiprajai gotiņai ar zizli pa tesmeni, kas karājās no viņas caurās fufaikas.
Stūķētājs savukārt izvēlās uz ietves. Iespējams, viņš vairākas dekādes nav bijis skaidrā. Iespējams vairāk. Bet pavēris savas aizpampušās acis viņš skaidri un gaiši redzēja spēkratu zebras krāsās, kas eleganto 'dipadu-dapadu' nomainīja uz ķērcošu riepu skaņu, kas asfaltu krāsoja sarkanu.
Nometis zizli, atkāris žokli Burvis kliedza cik skaļi vien dzērājs spēja.
-"Ņemat mani ārstēties!", un turpat saļima uz zemes.
Ņiprā, taču vājdzirdīgā gotiņa žvadzinādama savu zvaniņu, beidza mieloties ar redīsiem un devās pastaigā uz citām pļavām.