kas es esmu?
whaaaa..... es nevaru izturēt šitās savas noskaņojuma svārstības....... un nevaru saprast - mūzika šoreiz pie vainas vai nē?
Bija labs noskaņojums, tagad atkal par kko gruzos... tik vien vajag.... pasēdi padomā - un gatavs. Bet jau vakar par šito jautājumu aizdomājos - cik jocīgi, ka laiks tik strauji skrien un viss tik ātri mainās. Tas, kas kādreiz ir bijis ļoti tuvs, tagad ir tik vien kā tālas atmiņas.... Brīžiem domājot par kkādām pagātnes lietām neticas, ka es tiešām tā dzīvoju un tā biju es. Un tad man vakar uznāca atskārsme, ka es nemaz īsti pati nesaprotu, kas esmu un ko es gribu [nu tas gan laikam sen jau bija skaidrs]..... Manī laikam mīt tik dažādas un nesavienojamas personas, ka brīžiem bail. Bail, ka šitā svārstīšanās [kvai runājot par garastāvokļiem] nekad nebeigsies....
Neizlēmība laikam ir bijusi mana mūžīgi sliktākā īpašība.... Es nekad neko nezinu. Gribas kampt visu. Visu iegūt. visu izdzīvot. Bet visu jau nekad nevar. Tas mani vienmēr darīs tik nelaimīgu? Nekas nav gana.... Vajadzētu vairāk novērtēt to, kas ir.

When you want more than you have, you think you need...
and when you think more then you want, your thoughts begin to bleed.
I think I need to find a bigger place...
cause when you have more than you think, you need more space.