Par latinju
Es reiz izlasiiju, ka Dievs cileekam devis tik daudz cieshanu, cik tas var panest....
Es reiz ar melnu kraasu uz savas istabas dzeltenaas sienas to uzrakstiiju....
Es biezhi vien,kad bija gruuti un likaas, ka smagaak jau vairs nevar buut, seedeeju un raudziijos uz sho uzrakstu, es to lasiiju atkal un atkal, kaut patiesiibaa zinaaju no galvas, vareeju aizveert acis un vienkaarshi domaat par to....
Es tagad neseezhu vairs tik biezhi savaa vecajaa istabaa, bet smagums parnjem biezhi vien....
Tad es aizveru acis un redzu sho tekstu.....nee, es neredzu tekstu, es redzu savu balto ,veco dievinju, kursh manii raugaas- vinja aciis es redzu sho tekstu.
Es redzu tekstu un redzu jautaajumu, vai tad Tev tieshaam nav vairaak speeka! Es zinu, vinjsh nedusmotos, ja teiktu, ka nav...Vinjsh noglaastiitu galvu ar savu maigo roku un saprotoshi raudziitos manii.
Bet es saspiiteejos, es veel varu...es negribu visu muuzhu staaveet pie viena augstuma latinjas..., ja vajag es no vienkaarsha augstleeceeja kljuushu par kaartsleeceeju, ja vajag....
Vai vajag? Kam vajag?
- Man vajag?
- Tev vajag?
- Vinjam vajag?
Bet es saspiiteejos...es nevaru atbildeet, vai vajag,- es aizveru acis un lecu...
Vai es vienmeer iespeeshu paarleekt?