"Varbūt viss būs labi?"
Neierasta pēcpusdiena. Liekas, pirmo reizi pa šo pusotru gadu kamīna dzegu un lielos ādas krēslus apspīd mierīga, laiska svētdienas saulīte. A. guļ un tētis taisa pusdienas. Fōnā mūzika. Māja ir puslīdz tīra. Mājas iemītnieki puslīdz izgulējušies. A. ir pasācis spēlēt spēlīti "pasmaidu un atā, es eju prom, nāciet mani savākt, lai es neietu prom". Arī tad, kad jāiet gulēt. Atā, atā, es eju laukā no istabas. Guliet paši! Un lūru ap stūri. Jo zinu, ka man nevajadzētu tā darīt.