domas lidojums
Pēdējā laikā manas domas klaiņo pa vienu neizdibināmu paralēli. Tiktāl prātošana nav nesusi taustāmus rezultātus, bet, kas zin, cilvēcei un domas lidojumam vēl taču ir dota bezgalīga nākotnes laika līkne, lai visu patiesi izpētītu. Ne vienmēr gribas būt par vienu no domas attīstītājiem, bet dažreiz vien gribas kļūt par galveno domas pirmatklājēju, pētnieku un beigu beigās, kā tāds mūža atrisinājums, varētu arī kļūt domas atrisināšana un šī bezgalīgā jautājuma slēgšana. Protams, līdzi nesot visu atbildību par iespējamām sekām, ko šis atrisinājums varētu sev līdzi nest, visas pasaules un universa mērogā. Bet, protams, dažreiz neatliek nekas cits, kā tikai būt par vienu no 'gudro' barā atrodamajiem vāvuļotājiem, kas izliekas pasaules taisnību risinam. Kura situācija kam nu atbilst - atbildēt uz šo jautājumu gan mans prāts nespētu, pārāk primitīvs un neizdibināts vēl tas, šķiet. Primitīvs vispārīgā nozīmē, kā valoda, kas nespēj neko ne pateikt, ne uz ko atbildēt. Tāpēc, šķiet, cilvēks izvēlas ticēt kaut kam citam, augstākam, kas spēs atbildēt uz viņa jautājumiem, uz kuriem pats nespēj rast ne atbildes, ne cēloņus, ne sakarības paša primitīvās un neattīstītās domāšanas dēļ. Kaut kas gudrāks un kaut kas stiprāks, kā bara līderis, kas vadīs un atbildēs uz visu un par visu. Mēs kā suga esam vāji un neattīstīti, it kā saprāta vadīti, taču aprobežoti savā egocentriskajā uzskatā. Bet tā jau ir pavisam cita diskusija. Jautājums, kas man neliek mieru, ir - kāpēc cilvēks izvēlas pieņemt cita cilvēka uzskatu par patiesu, bet cita cilvēka viedokli neatzīst par labu esam? Vai tiešām lielu lomu šeit spēlē bara un statusa instinkts, kad it kā uzpūstā statusā augstāka cilvēka viedoklis un uzskats ir svarīgāks par cita cilvēka viedokli? Vai, ka tā konkrētā indivīda viedoklis ir prioritārākas izskatīšanas vērts, kā cita cilvēka viedoklis? Kāpēc tā ir? Šeit zūd visas teorijas par cilvēka kā indivīda vienlīdzību otra priekšā. Protams, neattiecinot to uz izdomātu statusu hierarhiju. Protams, visu nav iespējams vienlaicīgi izskatīt, un, lai proporcionāli vienlīdzīgi spriestu par kaut ko, mums ir jābalstās uz visiem iespējamiem viedokļiem, kas fiziski nav iespējams. Tomēr, savā iespēju mērogā indivīds apskata dažādu cilvēku viedokļus, personīgos uzskatus un prāta vadmotīvus, kurus tad arī hierarhiski sadala, kam ticēs un kam nē.

Jautājums tomēr nav par to, kāpēc indivīds izvēlas ticēt viedoklim un kāpēc nē. Jautājums ir - kāpēc to ietekmē viedokļa izteicēja statuss sabiedrībā. Ar ko šī konkrētā personība ir izpelnījusies nokļūt augstākā, es pat atļaušos teikt - dieva, kārtā pār citiem, jo tieši no tā cilvēks ietekmējas un gūst kaut kādas atziņas. Ar ko šis cilvēks ir pierādījis, ka viņa uzskati ir patiesāki par citiem viedokļiem. Patiesības taču ir daudzas, viena skaidro otru. Vienīgi absurda prāts sev nostāda robežas un uzliek vienu patiesību par patiesāku pār citām. Beigu beigās dzīve taču visiem noslēdzas vienādi, gan sabiedrības kronim, gan tās padibenei. Kāpēc visi viedokļi, lai cik tie muļķīgi arī nebūtu, nevar tikt atzīti par vienlīdzīgiem? Vai cilvēks tiecas pēc šiem augsāko atzinumiem ar cerību, ka arī viņi tad spēs nokļūt kaut kur augstāk horizontālā līknē? Vai arī to ietekmē tikai un vienīgi loģisks un visiem piemītošs prāta spēju trūkums, kas kā instinkts dzen izvēlēties kaut ko no sabiedrībā augstāk stāvošā par patiesību? Bet sabiedrība pati par sevi taču ir tik nepareiza un kļūdaina. Nekur vēl nav teikts, ka cilvēces vēsturē maz ir bijis kas pareizs, mēs paši izvēlamies sev tīkamo izvirzīt par patiesu "labo" normu, lai ir pēc kā tiekties. Šis "labais" varbūt arī nav nemaz nekāds labais.

Jautājums, šķiet, padevies visai pārpasaulīgs un ar kādu atbildi būs panākta tikai teorija, nevis atrisinājums. Bet ko tur, arī tā būs sava veida patiesība. Iespējams, ka pārlieku lielā paļaušanās uz citiem, ir nespēja stāties pretī pašam sev. Izpētīt un noformulēt savu skatījumu uz situāciju spēj ikviens, bet ne visi to uzdrīkstās, jo baidās, šķiet, no sevis. Lai gan, cīņa ar sevi ilgs tik ilgi, kamēr vien tu esi dzīvs, tāpēc pārmest to kādam būtu tikai lieki un bezjēdzīgi. Vai tiešām, lai spētu noticēt savam prātam, savām domām, savām patiesībām un pats sev, ir jāuzvar cīņā ar sevi? Bet tas taču nekad nenotiks.