Šodien ar dzīvokļabiedru gājām pa ielu, un viņš man stāstīja par savām attiecībām ar vienu meiteni, kurā bija iemīlējies. Viņi viens otru pazina studiju laikā universitātē. Viņa bija no Dānijas un drausmīgi viņam patika.

Viņš man stāstīja, kā viņi izšķīrās un katrs aizgāja savu ceļu. Viņš teica, ka viņam bija ļoti grūti, it sevišķi tāpēc, ka viņš bija iztēlojies ļoti skaistu nākotni kopā ar šo meiteni, un viņam vajadzēja kaut kā tikt galā ar apziņu, ka nekas no tā nebūs. Tad viņš teica, ka viņam visvairāk palīdzēja apjausma, ka cilvēks var kontrolēt tikai to, kas notiek ar viņu, nevis citiem. Viņš teica, ka lai cik brīnišķīga viņam bija rādījusies kopdzīve ar šo meiteni, tā galu galā bija tikai viņa paša vīzija, un pretoties tās nenotiksmei būtu gan egoistiski, gan absurdi, un līdz ar to bezjēgā sāpīgi.

Man tas likās interesanti un vērtīgi, bet es nevarēju nedomāt par to, ka varbūt viņu attiecības vienkārši nebija bijušas pārāk ilgas un sarežģītas. Divi gadi, viņš teica. Un cik ļoti viņš bija gatavs asimilēties viņā? Cik daudz viņi bija sapratuši katrs par sevi tā laika gaitā? Un viens par otru? Es neko no tā nejautāju, vienkārši teicu, ka viņam ir fair point.