Jun. 8th, 2012 @ 01:55 pm (no subject) |
---|
Pie vecmammas ir suns, ar kuru visus viņa 8 gadus esam lieliski sapratušies, es esmu vienīgais cilvēks no "svešajiem", ko suns allaž akceptējis un uztvēris pilnīgi mierīgi, nerejot un ļaujot mīļot, kamēr citus ne-iemītniekus pat nelaiž pāri slieksnim. Šorīt,tāpat kā parasti, atbraucot iegāju apsveicināties, samīļot un pažēlot (esmu no tiem mīkstsiržiem, kam defoltā žēl visu sunīšu, kas neizskatās laimīgi un kam nav sava lielā lauka, kuru izskraidīt, ai, bet kā tik man nav žēl, nemaz nesākšu uzskaitīt). Kā atbildi uz saviem glāstiem pilnīgi negaidīti dabūju savu pirmo suņa kodienu rokā. Nav jau dziļš, tāda skrambiņa vien. Arī diez ko nesāp. Bet izbīlis gan bija neizsakāms, joprojām ir, tas suns jau no tiem slepkavnieciskajiem, lielu rīkli, asiem zobiem, kā vilks no sarkangalvītes, varēja mani viens divi padarīt aukstāku. Muļķīgi, ka no savām suņbailēm atbrīvojās tikai salīdzinoši nesen un nezinu, vai otrreiz tas vispār izdosies. Un tad vēl vajadzēja visu ceļu mašīnā to izbīli turēt sevī un neizrādīt, jo visi jau tā sanervozējušies, un tā nu es pāris stundas trenējos histērijas aizturēšanā, visas iekšas pārdegušas, bet ņemot vērā manu raudulīgo dabu, tas laikam ir milzīgs sasniegums. It kā nejaušība, bet fakts - pēdējais, ko pirms šī dramatiskā cēliena izlasīju, bija Virdžīnijas Vulfas apraksts par to, kā viņa apspieda skumjas par mātes nāvi, pie sevis atkārtojot "es neko nejūtu". Ļoti noderīga mantriņa, man domāt. |