-mani pārņem trīsas, jau tikai iedomājoties par to, ka man vajag atsacīties no visa, ko zinu, - es teicu.
-tu droši vien joko! tev būtu jādreb šausmās, ja tev nebūtu priekšā nekā cita, izņemot perspektīvu visu dzīvi darīt to pašu, ko tu vienmēr esi darījis. iedomājies cilvēku, kurš gadu no gada sēj labību, līdz kļūst pārāk vecs un tik nespēcīgs, ka nespēj vairs piecelties, un tad viņš vāartās pa zemi līdzīg vecam sunim. visas viņa domas unjūtas, viss labākais, kas viņā ir, ziedotas tikai vienam mērķim, tam, ar ko viņš kādreiz nodarbojies,- labības sēšanai, pārtikas ieguvei. nevienam nevajadzīgs upuris, tukša laika nosišana - dzīvot, lai ēstu, un ēstu, lai dzīvotu, un atkal dzīvot, lai ēstu un tā - līdz pašai nāvei. pat šķietami visizsmalcinātākās izklaides, kādas vien cilvēki izgudrojuši, nav nekas cits, kā vien nožēlojami aizmiršanās mēģinājumi, kas tā arī nespēj izlauzties ārpus šī apburtā loka - ēst, lai dzīvotu, un dzīvotu, lai ēstu.. es to uztveru kā vislielāko neveiksmi, kāda vien ir iespējama. mēs esam cilvēki, un mūsu liktenis ir mācīties, lai atklātu arvien jaunas un jaunas neaptveramas pasaules

/k.k/