kaut kad tuvākajās dienās būs jāuztaisa kopija cibai, cerams, ka pagūšu, neesmu droša par to kas notiek, bet neizskatās uz labu, varētu pataupīt, lai bērni, ja man tādi būs, var palasīt kāda emo es biju (šajā pagātnes formā es ielieku savu cerību uz gaišo nākotni).

18. novembrī es braucu Ceļojumā, kāda dzīves ironija, tas datums, paķeršu līdzi šampanieti(vai kādu latviešu aliņu drīzāk - kaut gan - kurš teicis, ka jāizvēlas, ja var dabūt VISU) un kādu grāmatu.

šodien nopirku lietus jaku, ceru, ka tiešām nelaidīs cauri, violetā krāsā, liela, varēšu apakšā uzvilkt visas visas drēbes, ļoti labi, ar savelkamu apakšu, ļoti omulīgi, kapuci gan gribētu citādu, dubultīgu, bet nu nekas, vēl nopirku pūkainu baltu jaku, kura gaidīs mani mājās, lai pavasarī varu kā pele skraidīt apkārt.

satiku tiju, nogriezu viņai matus, ārā šodien patīkams laiks, līst lietus, bet kaut kāds labs siltums gaisā, piemēram, vakar bija ļoti auksti, aizvakar arī bija auksti, lapas sasalušas lūza, bet šodien nē, tikai smidzina un smidzina, no augšas uz leju, no lejas uz augšu, visos virzienos.

rīt braukšu uz rīgu, paņemšu līdzi burciņās to īrisu masu, nesacietēja beigās, nu nekas, varēs ar karotēm un pirkstiem ēst un priecāties, žēl, ka man nav tādu galīgi galīgi mazu burciņu, tad varētu mazliet pievārīt klāt, un tad kādas astoņas piepildīt, sadāvināt.

un ir aizvien labāka sajūta par ceļojumu, vēl vakar reinim teicu, ka šoreiz neesmu galvā sabūvējusi nekādas lielas pilis un mērķus, bet tieši tagad tas ar tādu priecīgu kņudoņu vēderā nāk, es jau redzu sevi saulītē, es redzu sevi uz prāmja lielā lietus jakā vienatnē, es redzu sevi uz lielceļa saulē, es redzu sevi smaidam. un man tas ko es redzu.
vienīgais miglas moments ir 19.ajā novembrī, kad vienai būs jātiek uz nīderlandi, reinis kaut kur pie robežas mani gaidīs, bet tas ir dienas jautājums, ceru uz labāko.