Ir sajūta, ka kopš vakardienas pagājusi vesela nedēļa, ja ne ilgāks laiks. Esmu neticami nogurusi, gandrīz nomirusi un laimīga. Nemāku teikt, vai Zvejniekciema ballīti varētu dēvēt par ekselentu, taču man patika, spītējot tam, ka pašai secās visai bēdīgi. Nē, meloju. Visādi gāja -  jauki, kad zagām otras mājiņas matračus, trijatā sēdējām uz balkona, un arī uz mola, cenšoties iespējami ātrāk iztukšot puspilnu liķiera pudeli, lai aizmirstos un nesāktu bimbāt tik skaļi kā bērēs, bija skumji, taču reizē jauki. Vakara bēdīgāko daļu, kuru atceros visai miglaini, vien zinu, ka tā saistīta ar saindēšanos ar alkoholu, sīkumos neklāstīšu, taču jāatzīst, ka nesaprotu, kāpēc man gāja tik nelāgi, jo parasti, lietojot divas reizes vairāk alkohola, ar mani nenotiek nekas, itin nekas. Domāju, ka vainīgs bija ne tik daudz alkohols kā sarūgtinājums. Godīgi - biju izmisusi, neskatoties uz to, ka apzinājos, ka no mušas uzpūšu ziloni. No rīta uzmodos un domāju, cik gan bērnišķīga es esmu un cik gan muļķīgi spītīga kļūstu, kad kāda no manām kaprīzēm netiek piepildīta. Kaut kāds vienīgā bērna sindroms, i guess.
Katrā ziņā priecājos par izlīgumu, ai, nemāku pateikt, cik ļoti, ļoti. Liekas, ka vakardienas izjūtas vēlreiz man pierādīja, ka ticu tam, ko redzu - es mīlu. Pat ļoti.
Bet tagad gan - velciet, pelītes, saldu miegu, dziediet, circenīši, aizkrāsnē un ejiet bišu kāpti - es dodos, lai rīt mostos dzīva.