Labā garastāvoklī un ar izpūrušiem matiem šīsdienas pusdienlaikā iekāpu vilcienā, iekārtojos vienā no izvēlētajiem soliņiem ēnas pusē un cerībā mierīgi un klusi palasīt izvilku šim mērķim sarūpēto žurnālu. Bet še tev, nu, bija - pēc pāris pieturām vagonā iekāpa bariņš bērndārznieku un, protams, piesēdās man visapkārt. Nu, lasīšanai vairs nebija jēgas un tā pat šķita garlaicīga, salīdzinot ar nejauši noklausītajām bērnu sarunām. Vislabāk man patika viņu jūsmošana, ka, re, mežlamās sniegs kūst un, nu, tur, mežā, varēs sadarīt viss kaut ko: iet pastaigās, celt un gulēt teltī, kurt ugunskuru, skraidīt un spēlēties un nekādīgi nevarētu iztikt arī bez peldēšanās. Gribēju uzprasīties viņiem līdzi uz mežu - zaļu, tikko pamodušos un smaržīgu.