Mana sirds ir šoseja, Rafael, un mēs pa to traucamies ar aizsietām acīm. Mēs skrienam pāri visām manām skumjajām tējas krūžu smailēm, un šķiet, ka tūlīt tūlīt es jau notraukšu no sevis pēdējās sniega kreveles, lai aizsniegtos līdz Tavai garšai. Un tomēr beigās Tev nemaz nav īstas garšas, Rafael. Viss ir tikai manā galvā. Es esmu upe, kas izaug Tev zem ādas un skalina savus tumšos, ledainos palu ūdeņus. Bet mūsu mīla vienmēr paliek caurspīdīga. Ticamākais esmu to izdomājusi, lai kavētu laiku. Dzīve ir gara un garlaicīga, vai ne?