Mozaīka.
Slidotava tieši par esības mehānismu. Viss ir tik ļoti acu priekšā noklāts un pienests uz paplātes- "Lūk, šeit ir Tava kļūda, lūk šis cilvēks Tev rāda Tavus trūkumus, lūk, mācies no šīs nepatīkamības,.." Aklums cilvēku sajūtās.
Vēroju Tevi, apmaldījušos nakts liesmās. Es nezinu vai tā drīkst mētāt savas vienaldzības lauskas. Šaubos. Tavās lūpās tulkojama nekrietna padevība Vilinājumam pateikt un pazaudēt, aizskriet garām un pēc tam sažēloties līdz prāta sajukumam. Tātad, Es šādi novēroju arī sevi.
Šeit, pie ziemas nakts, es ilgojos būt atvēsinošs vējš. Novējot maigi, saudzīgi, nekad nepārtīkojot. Mums nepaskriet garām dzīves krāsai. Mums stāsta par to izseno dzīvbaudi. Es vēlos apmīļot sniegu, saplūkt leduspuķēm pilnu klēpi un, lai krīt asaras no tik zvaigznīgiem smiekliem. Lasīšu pasaku ziemai.