Budapešta - kontrastu pilsēta
Aizlidoju labi. Līdz viesnīcai tiku labi. Bija pievakare. Rītdien paredzēts seminārs, pusdienas un lidojums mājup. Nolēmu aizbraukt līdz centram jau vakarā. Viesnīcā administratori izstāstīja kā.
Sekojoši:
paņem 44, 44a vai 45 autobusu un brauc līdz ter meregi (nosaukums līdzīgs)
iekāp metro un brauc līdz centram
izkāp ārā vienā no pieturām (astoria, iespējamā pietura2, iespējamā pietura3)
baudi centru.
Izejot ārā un aizejot līdz sekojošā autobusa pieturai, sapratu - esmu aizmirsis nopirkt autobusa biļeti! "Nekas! Atpakaļ neiešu, ja kas esmu pirmo reizi, neko nezinu, bla bla," mierināju sevi un kāpu iekšā. Kā viņi brauc!!! Ar sabiedriskajiem autobusiem! Mežoņi - man tikko lidojušam cilvēkam likās, ka pacelsimies gaisā! Toties ātri nonācu galā. Vietējā meitene nospieda stop pogu, bremzes iekaucās, pietura autobusam pieslīdēja lēni, eleganti.
Izkāpu, manas acis meklēja metro. Neatrada. Prasīju ļaužiem, tie angliski nerunāja, bet vārdu metro saprata, parādija uz pazemes pāreju. Nokāpu lejā, a tur veikals. Izgāju cauri, no metro ne vēsts. Pagriezos pa 180 un pamanīju, ka zīme M karājas uz veikala izejas. Vilkos atpakaļ. Izgāju no pārdotuves. Uzkāpu pa kāpnēm, atpakaļ uz ielas. Pienācu pie ilgotā Metro, un ļaudis uniformās poētiskā angļu valodā paskaidroja "Metro no work, bus 2M". Devos meklēt bus 2M. Atradu. Cilvēki joprojām angliski nerunāja. Pamāju vienam ar austiņām (šeit jāsaka, ka dedukcija bija pareiza - ļaudis, kas mūziku klausās austiņās, visticamāk angļu valodu zina vismaz hit me baby līmenī), tas pamāja pretī un novērsās. Apgāju riņķī (viņam), pamāju vēlreiz, parādīju, lai noņem austiņas, uzdevu liktenīgo jautājumu: "Do You speak English?". Puisis angliski runāja. Norādīja uz būdiņu, kur jāpērk metro biļetes. Devos turp. Kasiere angliski nerunāja, tomēr lepni norādīja uz šiltīti, ka strādā līdz 20.00. Vēl piebilda information un īkšķi pa labi. Aizgāju uz information. Jā, biļetīti Jums vajag. Nē, man nav biļetītes, sorry. Varbūt pamēģiniet pāriet tur pāri ielai un nopirkt biļetīti.
Pāri ielai es pārgāju. Biļetes pārdevējus nemeklēju, ielīdu supermārketā. Nopirku trīs tokajiešus, čipsus, sulu, saldo ar uzrakstiem ungāru valodā un košļenes. No supermārketa nav tik viegli iziet. Ticiet man! Ar pirmo mēģinājumu es attapos tipiskā "latviskā" es pat teiktu rīdziniskā pagalmā. Izlīdzēja sieviete informācija, kas pārtrauca savu itālisko flirtu pa telefonu. Kā iziet, lai nonāktu pie autobusiem 44, 44a vai 45 viņa nevarēja izstāstīt, bet vismaz izeju no veikala parādīja.
Tur, pieturā satiku divus jauniešus un prasīju kā nokļūt uz Kerepesi street. Tie man sāka stāstīt, lai eju uz netālo dzelzceļa staciju un pēc divām stacījām... Iestājas viegls šoks. Man! Bet, paldies Dievam, sapratu, ka viņi nerunā par Kerepesi kā street, bet acīmredzot kā pilsētu(?). Ar savu atklājumu iepazīstināju jaunos draugus, un teicu, ka man vajag CEU, university, Kerepesi street. "Jezus," ,teica jaunietis savai draudzenei. "Džīzus!" sevis teikto viņš iztulkoja man. Pasmējāmies. Protams. Viņi norādīja ielu, pa kuru ejot pēc pusstundas es būšu CEU.
Devos pa ielu, ielas malā pietura. Satiku tur jaunieti, tas angliski runāja, teica, ka nākamais autobuss man nederēs, beeeeeet var nobraukt vienu pieturu, kurā tad es varētu pagaidīt 45-to. Sacīts darīts. Izkāpu tajā pieturā, autobuss nenāca, gāju es pats. Aizgāju līdz nākamajai pieturai. Satiktu citu ungāru puisi (cienītais klausītāj, jā nudien, ja es būtu sieviete, tas tik būtu kaut kas - vienā vakarā tik daudz ungāru puišu!). Do You speak English? Nē, viņš atbildēja. Nepadevos, izvilku karti, iebāzu pirkstu kartē. Yes 45 stop here. One stop. Yes, this way. 5 thousand metres. Bļin - viņš nerunājot angliski! Es ko - viņam Šekspīru citēt prasu?? Tiesa, par tiem 5 thousand metres viņš pārspīlēja, ar 45to tā bija viena pietura. Kaut gan, ko var zināt ar tiem ungāriem?
Devos uz savu istabiņu, dzēru sulu, ēdu čipsus un skatījos TV kanālus maģiāru valodā.
Iegāju dušā, slaukoties saplēsu dvieli. Naktī bija auksti, ieslēdzu sildītāju, tas dūca ne sliktāk kā lidaparātu motori. Pulkstens 4.00 no rīta nomira mans mobilais telefons. Kā es zinu, ka četros? Es pamodos!

Bet dāmas un kungi, viss ir kārtībā, otrā diena bija labāka, seminārs, pusdienas, pastaiga, lidojumi un esmu mājās! Dzīvs un vesels. Tikai Ungārijā numuriņa atvilktnē aizmirsu mazliet latviešu naudas, 10 eiro, visas atslēgas, visas bankas kartes un vizītkartes, ko pirms doties vakara klejojumā biju "gudru ziņu" izņēmis no maka.