nespēju noticēt, ka Tu aizgāji.
zinu, ka nedrīkst dzīvot ar aizvainojumu un jāpiedod, bet šobrīd jūtu tikai un vienīgi dusmas.
lielas DUSMAS.
dusmas, ka vaino visā mani, manu vieglprātību...
dusmas, ka neklausījies manī un nedzirdēji mani.
dusmas, ka neuztvēri nopietni manus brīdinājumus, vārdus.
dusmas, ka Tev nekad nebija laika ar mani parunāties.
dusmas uz Tavu stulbo, bez-brīvdienu darbu.
dusmas, ka Tev nekad nebija laika man.
dusmas, ka visu šo gadu laikā tā arī nepielaidi mani sev klāt.
dusmas, ka tad, kad gribēju aiziet es, tu tik nožēlojami atkal un atkal izdomāji ieganstus, lai atgrieztos, lūdzies un solīji (ticēji?), ka mums viss izdosies. lai pēc pusgada aizietu pats.

zini, varbūt labi vien ir.
man bija apnicis, līdz riebumam apnicis dzīvot ar nepārtraukto vainas apziņu, smagumu. uzņemties atbildību par notikušo vienai.
ak, neliete es.
tikai es...
bet kur, KUR Tu biji tad, kad es Tev to visu teicu? kāpēc "pamodies" tikai pēc tam?

šobrīd es gribu, lai Tev sāp.
jā, lai sāp tāpat kā man.
zinu, ka tas ir muļķīgi un bērnišķīgi, bet šobrīd manas sajūtas neiekļaujas nekādos loģikas rāmjos, viss ir tieši tik vienkāršs un primitīvs.

es zinu, rīt viss būs savādāk. naids un dusmas mīsies ar prieku un saviļņojumu, tā atkal un atkal...
bet šonakt es dusmojos Tevi, ļoti dusmojos.