Meklējot sevi pusdienslaikā
Nu tad, pirms dziedāt slaveno Gunāra Kalniņa gabalu “Kā man būt?”, vēl reizi metīšos apcerē.
Pēc idejas – “man viss ir pohuj” –esmu reperis. Patīk ērtas drēbes un arī nav jākontrolē mute: bljadz un nahuj, visiem pohuj. Vienīgi jākaujas, jāstreļī cigaretes, jāklausās diezgan pastulbs muzons. Samērā besīgi.
Bet nu patīk man vēsture – būšu gots. Jei bogu būšu, tb jei čjortu. Šie jau pasisti uz to melno. Ha! Bet man ir 2-3 melni džemperi – o!? Bāc, jādur ausīs, degunā un mēlē. Cik zināms mēle ir tā vieta, kur pīrsings “...lunāt? nē, netlausē.”. Nu tur vēl ar klipšiem varētu izlīdzēt, bet mūzika gan tāda – vai nu gaudulīga vai rēcoša. Ne ta viņiem visiem sāp, ne ta krustnešiem pa tauri iedot gribas. Tad vēl tas manikīrs, pedikīrs un acu zīmuļi, da nu nafig.
Ta jau labāk regejonkuls. Tiesa, matus jocīgos dredos jāsaliek – godīgi sakot, nekad nav pat gribējies iztēloties kā man tas “ietu”. Toties mūzika zajebis. Un man pat vēl būtu oficiāli atļauts arī RHCP klausīties, sarkanos karstos manus pipariņus.
Turpmāk vēl... ja gribēsies.. ja man gribēsies.