sāku nomierināties. Vai arī vienkārši pamazām iestājas vienaldzība. gaidu, kad beigs rūkt veļasmašīna un tad mēģināšu gulēt. Līdz rītam. un viena. Ir beidzot jāsāk dzīvot sava dzīve. Vēl jau kaut kur iekšā mitinās cerība, ka viss reiz mainīsies un būs ok, bet veselais saprāts tomēr atgādina visas tās reizes, kad tas notika atkala un atkal. Mūžīga vilšanās.