Balta papīra lapa priekšā un pildspalva rokās, tikai skatiens vērsts uz loga pusi un domas uz debesīm, nevis uz vēstuli ko gribās uzrakstīt.

Rakstu,svītroju,zīmēju rimbulīšus un kvadrātiņus.Un neapzināti rakstu Tavu telefona nummuru,kas ir izdzēsts no visām piezīmju grāmatām,bet no prāta to izdzēst neizdodas.Zvanīt,nezvanīt? Protams,nezvanīt,lai kaut ko pierādītu..Kam?Ko īsti? Tas arī nav skaidrs.Pēdējās pašcieņas paliekas jau sen ir samīdītas zem Taviem vārdiem un sejas izteiksmēm.

-Saburzu.Izmetu.Ņemu nākamo.
Bet vai tad kas mainās? Ha,nē...

Un viss ko vajag ir sajusties mazliet mierīgāk,vieglāk,mīļāk...Bez vārdiem,ar acu skatieniem vien, saprast,ka jāsamīļo un jāpaņem klēpī.Paklusēt un noglaudīt muguru,kā bērnībā vecmamma darīja...Ar tik maigu roku,ka likās,ka šīs rokas nekad cēlušas smagumus un tikušas ievainotas.Tikai mīlestībā mērcētas un atpūtinātas...

Teiksi par daudz prasu?
Varbūt.Iespējams. Bet...

Vienmēr būs kāds kurš smiesies,bet kādam tas sāpēs.Tāpat kā ziemā stāvot kādam būs siltas rokas,bet manējās būs nosalušas un neviens tā arī nesaņemsies pieiet klāt pirmais.

Tikai nevajag tos pārmetumus, stipros vārdus un dusmas.
Klusums taču ir tik skaists,ja..?

***Man laikam tikai likās,ka esam tuvi.Jo patiesībā to ceļu no sapratnes līdz mīlestībai nenogājām pat līdz puseceļam.
Bērni.

___________________________________________________________

Un šovakar.Šovakar?
Apskaut ar skatienu.Vismaz.