festus
Pabaudīju laiciņu zvērīgajā festusā Zirņu Saule. Kā piektdien aizbraucām, tā šodien atbraucām. Tiku iekšā ar visu auto par baltu velti, jo attiecīgi pamatoju sevi kā Jaialai dalībnieci, ko gan nenācās afišēt. :D Tas gan vairāk Artūra nopelns. Nolikāmies netālu no Roarus Beastus, blakus spīdīgajam Toma kraislerim un jutāmies īpaši gandarīti par tik patīkamu iekšātikšanu ar visu labi saslēpto un aizliegto stikla taru. Viss ritēja ar pilnu sparu, ļautiņi, kuri jau bija paspējuši iesildīties kopš ceturtdienas, mētājās pa zemi. Neatceros, ko dzirdēju pirmo, laikam Mofo, un patika mums. Arguments tika klausīts ar vienu ausi - kārtīgi krievu monstri. Diemžēl Zig Zaga laikā mētājāmies apkārt, nezinu ko meklēdami, un tā nu es viņus nedzirdēju. Protams, ka uz Mārplu bijām gatavībā, varbūt nedaudz aizdomājāmies par zeķēm (Mashas ierosinājums), bet tik un tā priekšnieku sabradājam ar godu. Nenospēlēja viņi Asins līst un America - Fuck off. Žēl. Netīšām vairāk nedzirdēju neko, jo bijām uz sarunu viļņa savā apmetnē. Piecos no rīta it kā aizgāju gulēt, bet jau astoņos Anrijs, kurš jau bija paspējis visu nakti izgulēties kopā ar Čuku, pielēca kājās un "izrāva" mani no migas. Tā nu oficiāli aizsākās sestdienas rīts - Baibiņa un Agris man par prieku atvēlēja vienu bērnu pončo, kas neļāva izmirkt ik pa laikam uznākošajā lietū. Lai nu cik ļoti man lietus patīk, bet šoreiz atļāvos nesamirkt, lai piedod man par to dārgā debess parādība. Paskats no vairāk kā pusnegulētas nakts lika man noslēpties rembo brillēs. Kaut kā satramdījām arī Tomu un viņš par prieku pārējiem gulētājiem uzlika Lingu. Vai arī Līvus. Atšķirt jau šīs grupas māku, bet atmiņa mani viļ, tāpēc neatceros, ko tad viņš īsti uzlika. Katrā ziņā Mashu šis fakts tik ļoti iepriecināja, ka nācās vien celties augšā. :) Kur gadījies, kur ne uzradās izgulējies Čuks un cienāja visus ar šņabi. Ņemot vērā, ka desmitos no rīta nevienam šņabsta nekārojās, viņš izdzēra to viens pats. Cik smieklīgi, tik reizē nožēlojami, kad nācās jau divpadsmitos dienā skatīties uz Čuku, kurš nesaprata vairs ne rīta ne vakara. Fonā ik pa laikam skanēja topa dziesma par impēriju. Tā nu atpūtāmies līdz trijiem dienā, kad uz skatuvēm atkal sāka rosīties naskie muzikālie rūķīši. Pirmais bija Paul Needza Friend no ASV, kurš diezgan vienveidīgi, bet skanīgi pasniedza akustisko kocertu, kamēr skatuves malā mīņājās SDR. Balss viņam bija tiešām laba, bet tēls diezgan atbaidošs, kā tiem ķertajiem, kuri agrāk bija krituši uz reivu. SDR sniegumu savukārt smagi aizēnoja viņu traģiskā soliste/pianiste bez balss. Tiešām šausmīgi, tomēr, kad uz skatuves uzkāpa Leja, likās nu ir SDR kā vajag, bet tad atkal meiča ieprogrammēti iemaisījās pa vidu un samaitāja visu iespaidu. Arī lielāko hītu, kuru mēs ar Mashu P. Butafōrijā dabūjām paķērkt mikrofōnā, viņi nenospēlēja. Salvim jau gan atkal nešķita nekas cits labāks par SDR. Emanon diemžēl nospēlēja savu pēdējo konci un nospēlēja labi, demonstratīvi aiziedami no skatuves dzīves ar lieliskajiem Starkedas darinājumiem - speciāli taisītiem krekliem. Paši organizatori Kriegopferi diemžēl mani diezko neieinteresēja, tā vietā labāk čiloju pie mašīnas. Protams, ka noklausījāmies Jaialai sniegumu - varen`jauks bija. Pa vidu visāda vazāšanās pa perimetru, noklīdušu seju meklēšana un atrašana un tad jau P.O. Box klāt. Enerģisks sniegums - pozitīvie čaļi kā nekā, dabujām arī pa nakti paklačoties ar šamējiem - nu ļoti viņiem Latvijā patīk, par ko arī, saprotams, mums prieks. Manu mašīnu tagad rotā divas P.O.Box uzlīmes - daiļi. Apjautu, ja gribu nākamajā dienā šoferēt, tad būtu jāaiziet pagulēt. Pusstundu izdevās imitēt gulēšanu līdz mani uzmodināja atkal labi izgulējies un žiperīgs Anrijs. Viņam ir talants neļaut man gulēt. Tad nu pulksten divos naktī atkal cēlos augšā un devos nosalt pie Roarus Beastus, kuru bija ieņēmuši Zeroscape - absolūti ķerti mūziķi ar melno priekšgalā. Kā viņi ārdījās - tas nav aprakstāms! Un tad nu beidzot arī vieni no mūziķiem, kuri atļāvās steidždaivingot. Apsveicami! Pat ģitārits ar visu giču ielēca publikā. Tā nu bija grupa, kas neļāva gulēt nevienam! Atkūlusies visu ceļu no Kanādas uz Latviju un laimīga. Un tad nu sekoja vakara kulminācija - Indygo scēna! Absolūti apnarkojušies Indygo sāka konci bez vārdiem un pārsvarā improvizējot, turklāt galīgi attālinoties no progroka, kā viņi paši sevi nezkādēļ dēvē un pietuvinoties hārdkoram. Ceturtās dziesmas laikā ģitāristam aizkrīt širmis - viņš aizsviež giču aiz aparatūras kalniem un aizskrien, pārējie noliek instrumentus un skrien pakaļ šim. Neko nepaskaidrodami skatītājiem pēc brīža atgriežas, savāc instrumentus un aiziet. Nu, kur var būt vēl lielāki ķēmi! Narkotikas vajadzētu viņiem atmest lietot vai arī nespēlēt vairs vispār! Tomēr viņu scēna bija smieklīga un šo tagad varēs viņiem bāzt sejā visi, kas bija liecinieki. Vakars vai pareizāk sakot rīts turpinājās ar tējas izmalkošanu, jaunu cilvēku sapazīšanu utt. Aizgāju gulēt ap sešiem no rīta. Nepaiet ne stunda, kad klāt Anrijs un dauza pa logu, lai tiktu mašīnā - te nu es apskaitos ne pa jokam un sabļāvu uz viņu cik spēju. Cik tad galu galā var neļaut man gulēt, ja jābrauc pie stūres jau pēc četrām stundām! Tad nu kaut kā tiku pie nelielas pagulēšanas, lai gan atpakaļceļā mani mocīja ārprātīgs miegs, labi, ka izdomājām smieklīgu spēli, kas neļāva man pie stūres aizmigt. Un tā nu reāli maz esmu gulējusi un šobrīd jūtu lielu vajadzību pēc miega. Visu gaišu!