Vidusskolā ne vienu reizi vien šo ceļu no Žako, visu tusiņu epicentra, es mēroju stipri iesilis, nepārspīlējot. Bet tagad, kad šīs pašas sejas redzu labākajā gadījumā reizi pāris mēnešos, ir tiešām prieks parunāties, neaizlejoties. Ne es vienīgais taisos studēt kaut ko pavisam atšķirīgu no pirmās augstākās izglītības (ak, tu mī un žē, cik tas izklausās senili! Tiešām mēs būtu jau tik veci?)

Pusceļš ir gandrīz noiets (ar to es laikam domāju ceļu līdz vecāku mājām, kur esmu aizrunājis gultasvietu). Rajons tas pats vecais, bet pa šo laiku piebūvēts ar nežēlīgi krutām villām, kurām līdzi nāk nežēlīgi kruti pacani, kuri arī tusē sestdienas naktī. (Pēdējais teikums laikam bija lieks, turklāt pirksti salst un galva skaidrāka nepaliek.)

Ar labunakti.