Patiesība par Tālavas taurētāju



Pār Tālavas siliem tumsa
Nāk melna kā žīda bārda
Vien tumšajā mākoņu starpā
Mēness dibenu rāda

Krāc Miervaldis umatā galīgā
Un blakus tam mīļākā salīga
Jo sieva sakašķējās ar vīru
Un aizgāja malkot spirtiņu tīru

Guļ visi viņa kalpi,
Kas šņabi dzēruši bij'
Un mūža mierā dus vagars,
Kam ribās tehniskais spirts

Vien augstākās egles galā
Taurētājs nomodā
Tam kaltētājs pamatīg's bijis
Jau rīta agrumā

No gultas viņš augšā bij' lēcis
Un estiķa esenci dzēris
Ar brandvīna stopu virsū
Līdz parubījās ar pliku dirsu

Kā kokā viņš ticis, to nezin
Bet bāls viņš ir kā krīts
Tam galva kā svina ezim
Un rokas tam baigi trīc

Skan soļi smagi pa sūnām
Un pohainu vācu bars
Pie egles nāk biksēm brūnām
Sauc "Polšu, jeb tūlīt būs karš!"

"Kāp lejā!", sauc bruņinieks Ivo,
"Kur tuvākais nočņiks te ir?
Pateiksi - uzsauksim Piwo
Neteiksi - galvā būs cirvis."

Nu taurētājs norauj zobu,
Ka egļu galotnes trīc
Pat tālajā igauņu zemē
Smirdīgs ataust rīts...

Kā beidzās šī perša garā
Tālāk man slinkums rakstīt
Vien taurētājam no rīta
Nācās pirkstu rīklē bakstīt
No sēļu puses
Visu nākamo dienu
Āži un jodeļi
Skrēja arvienu
Arī Miervaldis pamodās
Sāpošu galvu
Nu pienācis laiks
Man nolikt spalvu