īsumā tā.
šķita, ka tā ir garākā dziesma pasaulē. pirms priekšnesuma es vēl pasaku: "tikai stāviet man tuvu, draudzīgi, man ir bail" kā tad! visi aizmugurē, es priekšā nosarkusi, kājas dreb, nevaru pasmaidīt, no zāles pāris cilvēki pamāj, bet dziesma nebeidzas. fāk. kartumiņš. vēlāk no antonijas ļoti asprātīga piebildīte. ha ha
"-nestāvi kā koks!
-bet es esmu koks"
un tomēr, sajūta, ka visi, visi man apkārt ir melni, bet es zaļa, ir laba. ^^