ar vēsu prātu izejot cauri visiem to grāmatu kalniem, ar kuriem dalu gultasvietu, jāsecina, ka pietrūkst man jelkādas mērķtiecības. drīz vairs nebūs vietas, kur apgulties. agrāk stāvēja man uz blakusspilvena pa vienam, diviem sējumiem, ko tobrīd lasīju, bet, kopš prāts tāds izkaisīts un garstāvoklis ne no līdzsvarotākajiem, ir pasākts šaudīties - te vienu pašķirstīt, te citu iesākt, te trīs jaunas nopirkt. un katram nākamajam sējumam tas pats iepriekšējā mērķis - laiku nosist kā tādu mušu ar avīzi. vismaz avīzes, pasarg dies, ir pārstāts lasīt. no tām par daudz uzvilkās, saskrūvējās.

pavei, kāda dažādība te savākusies: vorhola biogrāfija (simts gadus man par šito ūber-vip narkomānu vajadzētu ko vairāk uzzināt), patrick chamoiseau "texaco" (tālāk par pirmo nodaļu nav tikts), mirčes eliades "mīti, sapņi & mistērijas" (nopirku tāpēc, ka antikvariātā par rubuli svieda pakaļ, domāju, grēks neņemt), pavēzes stāsti (uzdāvināja), roberta tūrmana "inner revolution" (budistu stafiņš par life, liberty and the pursuit of real happiness... yeah... doniet arī man hepinesu!), felipe fernandez-armesto "truth: it's history and a guide for the perplexed" (nav ne acs vārdnīcā iemesta, ko tas "perplexed" nozīmē un uz mani vai maz attiecas, toties aizkustināja autora nodoms uzrakstīt grāmatu par patiesības vēsturi, tb, kā kurā laikmetā interpretēta/saprasta patiesība; aizkustināja, bet iztirzājums nepavilka), thomas w. laqueur "solitary sex: a cultural history of masturbation" (no komentāriem atturēšos), lynn hunt (ed.) "the invention of pornography, 1500-1800: obscenity and the origins of modernity" (doma īsumā tāda - nebūtu pornogrāfijas, nebūtu arī franču revolūcijas; tā viš i - nav labuma bez ļaunuma; atšķirībā no iepriekš minētās grāmatas par masturbāciju, šī ir bagātīgi ilustrēta, tādēļ dziļākai tēmas izpratnei otrā pirmo visnotaļ papildina), evelyn welch "shopping habits in the renaissance" (ziemassvētku šopinga ugarā nopirkās, tobrīd likās par tēmu; pārlieku akadēmisks ķieģelis; būs jāuzdāvina kādam no draugiem patērētāju sabiedrības kritiķu aprindās), mobijs diks (vot, ne pa kam nelasās), džima morisona dzejoļi (palikās pie manis pēc īsām, ātrām attiecībām; vispābā žēl, jo tur bija krietni labākas grāmatas, ko paņemt palasīties), "150 years of photo journalism" (tūkstošiem fotogrāfiju, visas interesantas, izņemot sporta nodaļu), david bezmozgis "natasha" (iet iekšā kā sāļie riekstiņi, bet arī pēcefekts līdzīgs), senekas vēstules (kad gribās, lai kāds paļečī, bet tā gaumīgi), makjuana "mūžīgā mīlestība" (moš, šovakar sākšu lasīt, paņēmās līdzi gultā nosaukuma dēļ).

un kas man no tā visa? gudrībā lai pieņemtos? laimībā nodzīvotu? mirt iemācītos? varbūt visa tā lasāmviela man kā tie proteīna kokteilīši kačokiem. tikai zemeņu vai banānu garšas vietā - politikas, intelektuālisma vai erotikas piegarša. bet bail arī vairs nelasīt. ko tik nav nācies dzirdēt, kas ar tiem musīšu kalniem notiek, kad tās bumbas pārstāj cilāt un kokteilīšus pļumpēt. tikai nedomājiet, ka es savas smadzenes par uzkačātām turētu dēļ iedomības un tā. drīzāk vien tamdēļ, ka no iekšpuses mēdz uz deniņiem un pie skausta arī arvien biežāk spiest.