Lai cik briesmīgi būtu man toreiz gājis, pirms daudzajiem nu jau 7 gadiem, kad klejoju pa Franciju.. atmiņas un sajūtas, kuras atminos vēl kā šodien.. tas laiks manā dzīvē spēj man justies atkal dzīvai, tas kaut kādā mistiskā veidā mani iedvesmo, mierina, pilda un dara laimīgu kādā pavisam mistiskā un tikai man saprotamā veidā. Man no visas sirds gribētos kādreiz izdzīvot Fanciju krustu šķērsu vēlreiz. Kaut vēl reizi vien. Taču es apzinos, ka diez vai tas vairs kādreiz notiks. Tuvākajā laikā pilnīgi noteikti nenotiks. Nu man ir vīrs un bērns, plāni par pārcelšanos uz Vāciju tuvāk patēvam. Plāni sākt nopietnas studijas. Es vairs nebūšu viena. Manī šādas sajūtas vairs nav un nespēs būt. Man tomēr ir vīrs un bērns. Un mums būs vēl.
Dzīvojot Francijā, es biju viena. Bet es nebiju nelaimīgi viena. Es biju piepildīta, pašpietiekama, laimīga viena. Es nebiju nulle, es biju viena.

Reizēm liekas, man bija dota iespēja mēnešiem ilgi uzkrāt sevī sajūtas, emocijas, skatus, smieklus, atmiņas un iekšēju laimi, apgūt iekšēju līdzsvaru un .. atrast sevi. Iespējams, visam atlikušajam dzīves laikam, lai būtu vietas, kurp atgriesties, lai pabūtu ar sevi. Lai atpūstos no visiem. Lai atminētos par sevi.

Reizēm liekas, ka es tur nemaz neesmu bijusi.
Jo vairāk pagājis laiks, jo švakāk atminos vietu nosaukumus, kas agrāk likās tik svarīgi un neaizmirstami. Piemirstas nianses un izplūst bildes. Taču sajūtas ir neiznīstamas.

Plānoju vīram dāvināt ceļojumu dzimšanas dienā. Nolēmām par labu vairākiem galamērķiem, nespēdami izlemt, ko īsti vēlamies. Līdz pēdējās dienas es domāju vien par to, cik ļoti mani sirds sauc atpakaļ.. es gribu uz Franciju. Lai kur es dotos, es vienmēr gribu arī uz Franciju. Kad pārcēlso atpakaļ uz mājām, Parīzes lidostā solīju ar asarām acīs sev, ka atgriezīšos. Un solīju arī Francijai. Es nepazīstu Parīzi, bet es pazīstu Franciju. Es ne sūda vairs nesaprotu franču valodā, taču es atceros kā garšo īsta franču bagete.

Es vnk zinu, kur vēlos atgriezties.