Jā, man liekas, ka es Tevi esmu pazaudējusi, kaut nekad neesmu ieguvusi. Vairs nebūs iespēju, jo vienīgā saikne, kas mums bija, kas lika tikties - nu būs zudusi. Es nezinu, vai es Tevi mīlu. Man patīk pavadīt laiku kopā ar Tevi, man patīk gulēt un just Tavas rokas uz sevis, ķermeņa smaržu un rūpes, kad tieku apsegta… Vai kad Tu spēlējas ar manu ķēdīti, domājot, ka guļu.

Ir tik daudz īsu, savārstītu teikumu - mirkļu, kurus es gribēju pieminēt, jo tie mirkļi man nozīmēja tik daudz, vēl arvien nozīmē. Es pirms kāda laika padomāju, ka varbūt tur arī slēpjas tas āķis, ka man neko vairāk par šiem mirkļiem nemaz nevajag. Bet īstenībā jau man vienkārši bail no…
Šajā mirklī es tik ļoti aprāvos, jo Tu man atrakstīji skaipā – tas bija kas nebijis. Nu labi, ne nebijis, bet tomēr pārsteigums. Bet nu, neko tas nenozīmē. (Jā, es to uzrakstīju ar cerību, ka tomēr nozīmē, romantisms sirdī!)

Šādos mirkļos uzrodas kaut kādas iekšējās sajūtas un stīgas, ka gribas pieķerties un neatlaisties, bet nedrīkst taču. Man nav ne jausmas, ko Tu tajā mirklī domāji, tajos mirkļos, kad pieskāries vai kad es Tevi noskūpstīju un tad paslēpos Tev azotē kā nokaunējies bērns, negribot skatīties Tev acīs, Tavā sejā. Negribot atzīt, ka tiešām es to izdarīju un ka mēs neesam cilvēki, kas pilnībā viens no otra var aizbēgt.

Tajā vienīgajā reizē, kad es mēģināju izdibināt, es tik neveiksmīgi izvēlējos datumu, pat nedomājot. Atbildēji jokojot, tas deva cerību un tas mani mocīja. Es gribēju Tevi pieturēt sev tuvāk klāt vai tikt no Tevis vaļā pavisam. Ar katru tikšanās reizi mēs kļuvām arvien tuvāki, līdz tas vienkārši pārtrūka. Tev bija savi darbi, man savi. Tev savas meitenes (nu labi, to es nezinu), man savi puiši. Bet neviens tā neaizķērās kā Tu - tieši otrādi - nācās saprast, ka gribas atpakaļ pie Tevis. Bet tad vienā mirklī es atkal biju aizmirsusi un Tu atkal parādījies. Tu neļauj laikam mani sadziedēt.

Un tagad te nu es sēžu un smaidu par to, ko Tu man uzrakstīji skaipā un atkal jūtos pa daļai iemīlējusies (pieķērusies būtu īstais vārds) Tevī, nesaprotot, vai tā ir līdzība, vai esmu pieķērusies tai Tavai daļai, kas atgādina mani, vai kas cits. Kāpēc tieši Tu?

Varbūt īstais jautājums ir… kāpēc tieši es?
Šajā bailīgajā duetā, es būšu bailīgāka un mēģināšu paslēpties vēlreiz. Tāpēc es sāku rakstīt – lai pateiktu Tev visu un aizmirstu.

Beidzot rakstīt es domāšu par to, ko Tu teici un kas varētu būt, kad mums atkal būs iespēja satikties. Bet varbūt es saņemšos un aizmirsīšu to, kā Tu liki man justies ar to, ka pēkšņi apskāvi mani miegā un es centos izlikties guļam, kaut mani sirdspuksti mani nodeva, varbūt aizmirsīšu to, kā pajautāju, ko Tu dari un sākšu saprast, kāpēc Tu to darīji.

Jo mēs neesam svešinieki, kas nekad vairs netiksies. Mēs esam savējie, kurus visi uzskata par svešiniekiem. Un kuriem nākas tikties biežāk nekā…
Nu jau vairs netiksimies. Mēs pamazām izaugam.

Es neatbildēju uz savu jautājumu – vai esmu Tevi pazaudējusi. Pazaudējusi iespēju iegūt vismaz mazliet Tevis.
Es nezinu, ko lai es daru. Ja es to nosūtītu, Tu man pateiktu?
Nē.
Laiks aizmirst sajūtas, kas pēkšņi atgriezās.

Tev arī saldu miegu, saule.