otrdienas vakara mazā laime.
cik maz šobrīd vajag laimei.

netīšām uziet veca cīņubiedra ierakstu un atklāt kaut ko, kas ir tik precīzi mans un tik precīzi īstajā laikā.
neparedzēti atrast flīzes, kas ir gaidījušas tieši mani starp kaudzēm nekam nederīgu un garlaicīgu māsu.

dzīve uzreiz šķiet skaistāka, vieglāka un nekaitīgāka un remonts - paceļams un pārdzīvojams lielums.

tik maz šobrīd vajag laimei.

tik maz, ka nogurums no šī mazumiņa, no negaidītās emociju intensitātes ir tik nepanesams, ka dzen miegā agrāk kā parasti.

arlabunakti, otrdiena.