kā es veidoju draudzīgas attiecības un uzturu tās? Kā tas ir - būt manam draugam?
vai es kādreiz vispār esmu to mācījusies darīt?
pēdējā laikā esmu domājusi, ka man nav "dabīgi" draudzīgu īpašību un ka mans jocīgais komunikācijas (šis nav domāts kā "pick me" raksturlielums) veids ir neglābjami ierindojis mani vientuļnieku solā, bet bet bet tā varētu arī nebūt
dāsnums nav nācis viegli, bet vienmēr nožēloju, ja tāda neesmu bijusi
cenšoties saprast citus, nereti palieku didaktiska
ir kaut kā jāiemācās saprast, kad mans labais nodoms vienkārši neatspoguļas manās darbībās un vārdos
manam brālim pēdējā gada laikā to ir ĻOTI izdevies uzlabot un jūtos daudz drošāk viņam stāstīt savus pārdzīvojumus, jo pastāv iespēja, ka pretī saņemšu vienkārši līdzjūtīgu sirdi, nevis pasīvu piebildi, ka visiem smagi (jo tā jau ir, bet man pox par citiem, ja tāpēc nevaru būt skumja)
ntā