Tā, nu beidzot, esmu nobriedusi jaunas mūzikas meklējumiem. Citādāk galva jau pilna piedūdota sentimentālu, kaprīzu, kaitinošu, destruktīvu un pārlieku jautru dāmu vokālu. Brīdī, kad steidzīgi meklēju dziesmas savai “dusmu terapijai”, apjautu, ka pleijerī nav nekā, ko vēlos sadzirdēt. Veiksmīgā kārtā uzgāju vienu aizķērušos Entombed daiļdarbu, kuru tad arī noklausījos vismaz reizes piecas. Bet metālmūzikai manā pleijerī ir jābūt obligāti, tā ir kā aptieciņa auto. Jo tādās dienās kā vakardiena, kad šķībāka smaida dēļ vēlos noberzt ādu no kauliņiem pret svešinieka atņirgtajiem zobiem vai sabirdināt loga rūtis sīkās leduspuķu mozaīkās par lieki izteiktu vārdu, citu nevīžību, savu neizdarību - vienīgais glābiņš pasaudzēt savas izmirstošā nervu šūnas ir - atdodot to visu gārdzošajiem, rēcošajiem un aurojošajiem mūziķiem, lai tad viņi manā vietā šķaida savas un citu asinis. Atliek tikai aizvērt acis un pagriezt skaļāk.
Nemazāk liela vērtība ir arī tai metālmūzikas daļai, kas pat saulainā dienvidū liek pie debesīm meklēt mēnesi pret kuru kaut savu dižo sāpi, bet tam arī savs noteikts emociju intervāls.

Tad nu lūdzu, ja kādam padomā kāda nopietnāk klausāma mūzika, kas tiešām ir jāklausās un jābauda, un nevis ir jāizcieš kā patīkams/bezvērtīgs fona troksnis, esmu atvērta ieteikumiem.


UPD: paldies par atsaucību, es to tiešam novērtēju!!!!