Valērijs un Valērija
Bija laimīgs pāris,
Dzēra kāzās no kurpes,
Audzēja kazas,
Mazgājās rīta rasā,
Turpat asināja izkapti,
Līdz vienā saulainā rītā
Pļāvējam uznāca lēkme -
Viņš paņēma izslāpušo instrumentu,
Atvēzējās līdz padusēm
Un cirta abas galvas
Ar vienu rāvienu,
Līdzi aizraudams dzimtas servīzi,
Līdakas asti,
Puķu beņķi,
Divdurvju skapi ar kožu ģimeni,
Sēkdams krita Valērijs,
Zākājās,
Valērija esot padauza,
Viņa rīstījās, slīkdama asinīs,
Lai arī tās bija tikai asaras,
Kaut kur pie apvāršņa uzlēca apdegusī pankūka,
Kaimiņi lika pankuhu,
Mainījās gadu simteņi,
Bērni absolvēja dārziņu,
Tutenis aizkrita aiz dīvāna,
Un pienāca Panorāmas laiks.

Griežas šis vecais ratiņš
Un nekad neapstājas.