Varbūt šodien es vairs nejūtos kā apdullis putns, kas izkļuvis no vētras. Kādas četras dienas, ja ne vēl vairāk, kopš nokāpu no kuģa, pamati grīļojās. Jauns atklājums man, bet slikti man nebija, man pat patika, kā kuģis šūpojas.
Stokholmā lija lietus, debesis pelēkas un drūmas, drēgns un ne no tiem foršākajiem laikiem. Secināju, ka ar vienu dienu ir par maz, lai da jel ko apskatītos tur. Ēkas smagnējas, lielāko ties pelēka un sarkanīgi brūnie toņi. Skaisti jau! Daudz ūdeņi, daudz tiltu, daudz vārdu, kas līdzīgi norvēģiem varēju pat šo to patulkot savējiem. Apskatījos pili, kuru biju iedomājusies pilīgāku, sargi gan bija feini savos baltajos zābakos un iespaidīgajos ieročos.
Suvenīru bodītēs logos daudz Pepijas karājās. Vasa kuģis ar bija iespaidīgs un es nemaz nebrīnos, ka tādam brīnumam vajadzēja noiet pa burbuli tiklīdz to palaida.
Bet es vienalga palieku pie sava - Oslo ir frošāka.
Uz kuģa bija jautri kuģoties, dziedāt karaoki un iet ķert vēju uz klāja. :)