Es dzīvoju kopā ar mammu un (sauksim Viņu par Riču)Riču. Mēs esam kopā aptuveni divus ar pusi gadus un šā gada maijā beigās sākām dzīvot kopā. Apnika tā braukāšana no viena pie otra kā nekā apm 130km nav joka lieta. Pirms Riča man ir bijuši citi - nekas nopietns.Pēdējā laikā man Ričs sāk man besīt. Nu tiešām šķiet kur tik dumjš cilvēks var būt. Ok Ričs cenšas un tiešām mani mīl un varbūt tikai tā ir mana vaina, jo pēcrakstura esmu diezgan grūti savaldāma un paciešama. Bet vienīgais kas man tā tik tiešām Ričā besī ir tas ka viņam ir lēna domāšana. Nu tiešām lēna. Nevar nepieminēt, ka tas savā veidā ir audzināšanas dēļ. Man vienmēr viss bija jāsaprot no pusvārda un viss jāaptver ātri. Jā, domāju vai bija pareizi sākt dzīvot kopa. Nekad neesmu bijusi pārliecināta, ka nu lūk Ričs ir tas ar kuru gribu dzīvot kopā un veidot savu dzīvi. Bet tajā pašā laikā es negribētu , lai viņš aiziet. Stulba skuķe.