uznākot fatālām sajūtām..
Sēžu darbā, mācos un iedomājos, kā būtu, ja nākošnedēļ es uzzinātu, ka man ir palicis dzīvot pavisam nedaudz? Visi plāni par mācībām Somijā, braucieniem uz Norvēģijas Ziemeļragu, attiecības ar cilvēkiem paliktu kā nerealizēta skice. Vai cilvēku zvani par GPRS pieslēgšanu man nesāktu likties smieklīgi un absolūti nenozīmīgi? Vai cilvēkam ir pirmsnāves sajūta, nojauta par to, ka drīz viņa var vairs nebūt starp tiem civlēkiem, kas ikdienā viņam ir līdzās? Vai arī pāris sekundes un, pats īsti neapzinoties, viņš pārstāj elpot?
tas ir neiespējami, ka nebūs iespēja pateikt aizgājušam cilvēkam vēl vārdus.