Klusi klusi
Pagājušajā naktī pēc visiem šiem gadiem es piedevu. Piedevu par to, kā satikāmies, ko viens otram nodarījām un kā tas viss beidzās. Piedevu sev to, ka vienmēr būsi mana mūža vislielākā mīlestība, lai arī nekad nebūsim kopā. Lai arī man tagad ir cita dzīve un cita mīlestība. Citādāka. Piedevu to, ka neievēroji pats savus noteikumus. Piedevu arī to pēdējo vēstuli. To piedot bija visgrūtāk. Man tā nevajadzēja darīt, bet to vairs nevar labot. Tas būtu pārāk egoistiski tagad pēc visa šī laika rakstīt citu, jo es zinu, ka neesi mani aizmirsis un zinu, ka nekad neaizmirsīsi. Tā pat kā es Tevi. Bet tagad es Tevi noglabāšu atmiņu lādītē. Noglabāšu tās labās atmiņas, kas vēl palikušas, jo lielāko daļu ir saplosījušas tās naida lēkmes, kas man bijušas šo gadu laikā. Bet kaut kas vēl ir palicis. To sasaiņošu un noglabāšu.
Tagad ir Tava kārta piedot un palaist. Es joprojām jūtu un zinu, ka Tu arī jūti. Tādēļ es gaidīšu to dienu, kad Tu piedosi...un atlaidīsi mani pavisam.