Train of useless thoughts
Neplānotā kārtā nonācu stacijā bez personīgo mantu ķeselēm, kas tik ierasti mani mēdz pavadīt. Konstatēju, ka atrasties vilcienā bez nekā lasāma, ķēpājama whatever ir pavisam jokaini. Situācija, kurā nav iespējams savu prātu aizpildīt ar daudz maz jēdzīgām lietām, bet truli blenzt apkārt, izpētot teju vai katru skrūvīti, kas satur šo dzelzs gabalu kopā.

Nesen man kāds labs cilvēks teica, ka nevarot izturēt sabiedriskos transportus, jo tajos tik ļoti tiek zemē nosviests laiks. Te gan es iebildu, lai priecājas par to, ka nav mums milzu gabali kā senāk ar zirgiem jāpieveic - tas vien samazinātu cilvēka dzīvi uz pusi laika nosišanas ziņā. Bet tad arī varbūt nebūtu tā triekšanās pa pasauli tik nozīmīga kā tagad. Tas man savukārt atsauca atmiņā stāstu par mūsu senčiem, kas senāk ar zirgiem, ja devās kur ciemos, tad pavadīja tur pāris dienas un vienmēr tika gardi cienāti ar pankūkām vai klimpu zupu. Tas savukārt man atgādināja, kā pēc aizvakardienas vētras kādam labam cilvēkam telefons noslīka peļķē un viņš atzina ka nu ir kā senāk - bez sakariem - kas savukārt man atgādināja kaut kur dzirdētu frāzi, ka bez telefoniem dzīve bija labāka, jo, ja šodien jebkurš jampampiņš attiecības var pārtraukt otram aizsūtot īsziņu, tad senāk sakaru trūkumu dēļ, tak pat satikties bija grūti, kāda vella pēc tad vēl izšķirties - līdz ar ko ļaudis bija atbildīgāki un saudzīgāki pret to, kas viņiem bija.

Tad nu tas dzelzs gabals veda mani mājās. Priekšpēdējais, ko lika arī manīt aiz loga mītošā tumsa. Man no bērnības ir bijis diskomforts braukt ar vilcienu tumsā, jo maza būdama vienmēr baidījos izkāpt nepareizā pieturā. Man, tādam mazam skuķim, bija grūti caur logu atšķirt kuras pieturas lampa tā ir, ja logi (it sevišķi ziemā) aizsvīduši un pieturu nosaukumus klusi un ātri nomurmulē kaut kāds krievs, kuru nevarētu saprast pat, ja pielīmētu ausi pie skaļruņa vai, iespējams, pat, ja stāvētu viņam blakus. Un tad jau nebija tāda ekstra kā tagad, ka, ja esi totāli nepareizi kaut kur izlecis, piezvani un piecminūšu laikā nokārto, ka ar auto kāds atbrauc pakaļ. Nu jau skaļruņos sēž tante ar smaidīgo balsi un visu saprotami pastāsta (vispriecīgākais balss tonis viņai ir galapunktos, kad viņa lūdz atstāt vilcienu). Bet tas tikai nedaudz samazina bērnībā gūto nepatiku pret tumsas sliežu zirgiem.

Pa logu ārā jau nebija ko vērot. Viss melns. Izpētītas dzelzs konstrukcijas tālāk noveda pie cilvēku pētīšanas. Vilciena publika vieni vienīgi krievi. Pāris pavecākas tantītes, vairākas (kā jau ierasts) bezgaumīgas krievu čikses, urlas un pāris pusmūža dzērāji dodas kur nu kurais. Tie augstie, mīkstie krēsli vairs neļauj izpētīt visus braucējus, vien tuvākos. Aiz muguras man bija vien krievu urlas balss, kas visu ceļu vārījās krieviski pa telefonu. Un tas tiešām ir kaitinoši teju stundu tajā visā klausīties. Reizēm izdevās ar prātu to kā fonu nobīdīt malā, bet atsevišķi izsaucieni atkal sabrucināja visas mūrētās sienas. Laikam urla bija dabūjis slaveno Bites pieslēgumu un tāpēc vārījās bez aiztures. Man pretim apsēdās varbūt tikai nedaudz par mani vecāks krievs maikā. Viņa spalvainajās krūtīs gozējās ķēdē iekārts krusts, kas izskatījās kā no alumīnija. Mana stulbā īpašība mainīt vārdus un nozīmes vietām, kā arī lasīt tekstu no otras puses, šoreiz iedomājās kā alumīnija krūtīs gozējas spalvains krusts.

Konduktore bija pavisam jautrā noskaņojumā, teju vai iesmējās par katru biļeti, ko ņēma apzīmogot. Uzvārds viņai arī apzīmēja kaut ko jautru. Uz krievu čiksi, kas sēdēja netālu no manis, neatļāvos ilgi skatīties, jo zinu šitādus tipus. Ja viņai liksies, ka es kaut ko ne tā, sāks brēkt pilnā rīklē kā traka vista. Krievuškas ir tik paredzami radījumi. Bet, protams, viņas bezgaumību jau var novērot pat virsū neskatoties. Nekad neesmu sapratusi kā krievietēm var nebūt nekādas sapratnes par to, ko viņas sakombinē. Tas man vienmēr atgādina vecu cilvēku stāstus par krieviem, kas ienākot Latvijā, uzvedās kā totāli dzīvnieki. Tas, kas latvietēm bija naktskrekls, krievuškām skaitījās smalka kleita, ar kuru var doties uz balli.

Novērsos no cilvēkiem uz savu tukšo kartona kakao krūzīti un pamanīju, ka tur stāv rakstīts: "Ja sirds ko vēlas - tā vienmēr atrod!" Jā - domāt reizēm ir ļoti kaitīgi. Labi, ka ar laiku pienāk pietura, kurā lemts izkāpt.