|
[14. Dec 2008|21:08] |
bijām pēc slēpēm, piemaksājām pa apaļam euro par pāri un dāvanā saņēmām pa slēpju somai. tāds, lūk, patīkams atgadījums no patērētāju dzīves. un visas sasodītajā campo felice iegūtās švīkas arī kā ar roku aizglaustas. tad vēl patīkami bija apēst reņģes tomātu mērcē uz lāču rupjmaizes rikas. ēdām divatā ar wu. tīri vai kā kādu rituālu veicot - sadalījām bundžā esošos liemeņus un kādu mirkli vēl ar tiem manevrējām, lai labāk nosedz maizes virsmu. bet vakariņas vēl būs. pēc 5 min, no krāsns vilkšu laukā vienu no mūsu klasiskajiem brīvdienu ēdieniem, kas man, jāatzīst jau nedaudz noriebies (orate al forno). tiesa, reņģes tomātu mērcē antipastu stāvā bija diezgan oriģināls gājiens, lai vismaz vēl šodien nesāktu žēloties par stagnāciju.
(vīns - 2006 gada grillo no mazzara delle valle pierobežas vīndarītavas, 13̊; pēdējais šīs kastes pārpalikums) |
|
|
Comments: |
O, labi, ka Tu pieminēji vīnu. :) Vai nebūsi tik laipns un neapskaidrosi mani, kā sauc 1985.gada vīnu, kuram būtu jābūt šikās kolekcijās? P.S. Tā kā es no vīniem neko nesaprotu, tad vari nepūlēties uzsvērt manu blondumu, ja tas tāds izrādīsies dabisks.
nē. nav tik vienkārši. pieļauju, ka par tādiem vīniem zināšu tikai pēc kādiem 20 gadiem, kad šie gadskaitļi kaut ko nozīmēs manā personīgajā vīna pieredzē (kas arī nebūt nav garantēts). 85. gadā es labākajā gadījumā mēdzu dzert limonādi buratino :)
atceries, arī ekstra citro? fiesta? bauskas iesala? tarhuns? pienenīte?
tarhūnam bija diezgan nelīdzsvarota buķete. koda rīklē, ja laka uzreiz pēc attaisīšanas, vai arī garšoja pēc cukurūdens, ja ļāva atlašoties. tik vien, cik tā kuriozā krāsa. baikāls gan bija štelle. absolūts favorīts. ielika pepsim sīvajā cīņā par dažādām gastroendokrinoprēmijām.
jā. baikāls, turklāt, sezonas laikā ir joprojām pieejams galvaspilsētas pātrikas un dzērienu iegādes vietās; vienīgi, laikam ražošanā ienācies kāds nebūt ksilītveida saldinātājs, ir tāda ķīmiski cukuraina nianse. | |