“Nu, un tu vairs neglezno?”, acumirklī sariesās asaras, aizžņaudzās rīkle, kā nesagremotu sausas gaļas gabalu noriju sevī spalgu kliedzienu. Pirksti metas mezglos un rokas gurst bezdarbībā, nepacietībā pēc otas kāta. Man ir bail, jo ne reizi neesmu attaisnojusi savas vai kāda cita cerības. Un tomēr, galvā nemitīgi raisās jauni tēli, motīvi, top gatavas gleznas, skices, mirst ikdiena, tukšums un laiks. Bet es neticu, tāpēc labāk ir nepieskarties.