Apcerot dzīvi un dažu labu notikumu, nonācu pie secinājuma. Parasti tas, ko savā prātā saucu par "sākumu", ir tikai laika moments, kurā esmu ievērojis šo faktu. Bet tad nāk kāds un ar konkrētu piemēru norāda, ka patiesībā "sākumu" var definēt jau krietni agrāk. Tajā brīdī ir divi ceļi - pārcelt definēto "sākumu" uz norādīto vai arī iedomāties, ka, ja jau iepriekšējā definīcija izrādījās nepareiza, tad arī šī jaunā varētu nebūt īsti pareiza. Tādā reizē ir ērti, ja var pa soļiem atkāpties atpakaļ un izvērtēt visu no sākuma. Šādā veidā nonākot pie paša sākuma, atkal sāku pārdomāt savu motivāciju tajā visā.

Sapratu, ka ar to visu esmu saskāries jau agrāk, tāpēc zināju pareizos google atslēgvārdus.
Un nebaidies ne nieka, pirmais rezultāts bija īstais.

DFS vai BFS?

"Which is best depends on properties of the problem you are solving. For tree search at least, depth first search tends to require less memory, as you only need to record nodes on the `current' path. If there are lots of solutions, but all at a comparable `depth' in the tree, then you may hit on a solution having only explored a very small part of the tree. On the other hand, that may not be the best solution. Also, depth first search may get stuck exploring long (and potentially infinite) blind alleys, when there is in fact a solution path of only one or two steps. (We could prevent this by setting a depth limit to our search, but then it wouldn't be exhaustive.). So depth first is good when there are many possible solutions, and you only want one (and you don't care which one). It may be less appropriate when there is only one solution, or if you want the shortest one."

Uzsvarus nesaliku, lai tas viss nekļūtu pārāk triviāli.

Protams, var būt, ka atkal esmu kaut ko pārpratis...