manī mīt nemanāms uguns un dusma
man jau tas viss ir tā apriebies, ka iestājas kavēšana.
Un tajos brīžos, kad liekas, ka es vairs nespēju izturēt, ka nu man tiešām ir gana- gribas sākt raudāt.
Es laikam kādam tik tiešām esmu ļoti nodarījusi pāri, ka man nu par to ir jāsamaksā.

Bet ko tad man citu iesākt, ja es tik tiešām mīlu savu bebsi?!

vienīgais, kas man atliek- turpināt gaidīt, saglabāt mieru un nolādēti gaidīt, kamēr pār mani turpina bradāties iedomīga kuce u.c. slimi pasaku tēli.

pamazām jau viss nokārtojas it visā:
-skolā viss normāli (ar pāris mīnusiem, bet labojamiem);
-projekta ziņā arī jau pamati likti, vēl tikai jāsāk fiziski kas darīt;
-mamma pārvācas;
-puišiem es interesēju vēl jo vairāk nekā agrāk;
-saglabāju uzticību ar lepnumu, vairojot cieņu pret sevi;
-pamazām zaudēju "uzēstos" kg, kurus nākas nomest pēc pāris aizdomu likvidēšanas;
.. protams tas viss ar izņēmumiem- mīlestībā galīgi neiet.

un man ir pilnīgi visi psiholoģiskie, fiziskie simptomi, kas raksturīgi "izdzišanas sindromam".

kur lai es rodu spēku?
ir labi būt vienai, bet lieliski ir būt kopā ar mīļoto.

mēs nemācamies virs vidusskolā, lai pieļautu, ka viss notiek tik černīgi. Bet izskatās, ka kāds aizkavējies ir bērnudārzā un smagi sasitis galvu, iespējams, pat norāvis. Kad mēs beidzot spēsim izdalīt savas problēmas no citu problēmām, spējot bloķēt citu problēmu ietekmi uz mums. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs tās neizprastu, mēs vnk nebūtu tik debīli, lai mocītu savus nervus un dzīvi, esot pakārtoti pāris neveiksminiekiem, kuriem ir labas verbālās iemaņas un sapratne, ka ir cilvēki, kuri lieliski pakļaujami savām iegribām un manipulācijām.

Cik labi, ka mēs zinām, ka viss dzīvē atgriežas, un vēl pie tam vairākkārtīgi.


Un arī atpakaļceļa no manas ģimenes gluži vairs nav, jo, ja mēs stādamies priekšā, kā nopietns jauns pāris ar nopietniem nolūkiem ne tikai savās attiecībās, bet arī plānos par biznesu vai kaut vai savām mājām.. un ja to atbalsta visa mana ģimene un sola palīdzēt, tad kur vēl ideālāks dzīves ceļa segums? Slimīgi ir nemanīt, cik patiesībā mums ir ideālas iespējas un apstākļi.. un tos nepieņemt, atraidīt un ignorēt. Un neviens nesaka, ka tas ir viegli, jo tas ir grūti, bet ir jādara. Un es tik tiešām gribu, lai tas esi Tu, kurš ar mani dodas šo ceļu.

Tu ļoti patīc manam tētim. Ne velti viņš aizstāvējis Tevi nu jau vairākkārt- iesākumā vasarā par Tavām izdarībām, un nu arī tagad par alkohola lietošanu un smēķēšanu. Ja esi pamanījis- cik grūti ir iekarot mana tēva simpātijas, patiesas simpātijas- tad vari secināt pareizi, Tu esi dzimis laimeskrekliņā! Bet mopdrību jau džeks saglabā, protams, jo nedod dievs, Tu atkārtosi savas kļūdas! (nu, piem, ikrīta ielaušanās istabā, kad mēs vēl guļam, iebāžot man ģīmī siltu kafiju (ar cukuru) :D -domā, ka tas nav pašsaprotami, kāpēc tā dara?? :D )

un šie kontakti ar tēvu man ik reizi atgādina par to, ka mani jau kopš dzimšanas audzinājuši par cīnītāju un savu ambīciju piepildītāju, pierādītāju. Un zini, ja man ir sava ticība, pārliecība un griba- es pierādīšu un panākšu to, ko vēlos sasniegt. Tētis vienmēr man dod spēku un elpu.

un es neesmu gatava vēl kļūt par māti. Mammai bija taisnība, pagaidīt vēl 2-3 gadus un tad. Es negribu bērnus. Pagaidām.

Man 7.12. jābūt Vīlandes ielā uz 1. vizīti. Un zini, es pat nebaidos.

visu gaišu, man ir jāzaurē tālāk!

Veiksmi Tev un Tev un Tev.. pat ja Tu man rieb, tik un tā-veiksmi Tev ! :)