Atzīšanās
Man šausmīgi pietrūkst manu intelektuālo draugu un sarunu ar viņiem. Man pietrūkst vakaru, kas mani bagātina - tā viegli un neuzspiesti. Apnikuši tie lamu vārdi un absolūts stulbums....Un jā - šajā kompānijā es jūtos gudrāka un labāka par viņiem...Līdz ar to laikam arī iedomīga. Un ļoti bieži man gribas piecelties kājās un pateikt visu, ko es domāju par vecākiem, kuri neaudzina savu bērnu, bet to uztic vecmātei-dzērājai; par grūtnieci, kura smēķē; par ģimeni, kura gaida pieaugumu, lai gan netiek galā ar tiem diviem, kas ir mājās; par to nemitīgo dzeršanu un lamāšanos....Pateikt un tad pagriezties un aiziet...Uz visiem laikiem....Bet es nevaru. Man bail........ Tāpēc es izturu, ievelku dziļu elpu, pasmaidu un saku, ka ir jau vēls...