bildes
Šodien runāsim par bildēm. Nav tā, ka es visu dienu būtu lapojusi bildes un gremdējusies atmiņās. Ir divas bildes, kas deva par sevi ziņu. Tēlaini izsakoties.
1. bilde uzradās līdz ar telefona zvanu, Tantes balss paziņoja, ka gandrīz apraudājās. iem.lv, puzle. Ielīdu, apskatījos. .. minūtes piecas vēroju to bildi. Tas viss jau bija sācies vakar.
Vakar (paagri šorīt) sēdēju uz sava galda un, plānojot šodien apdarāmos darbus, pie reizes gaidot savu kārtu uz šļakstīšanos un slīcināšanos vannas istabā. Man no mugurpuses (sienas) pielavījās bilde. Ļoti īpaša bilde, ko saņēmu ap februāra vidu. Ar uzrakstu "Haha! Es dzīvoju te, netālu". Nopētīju un sapratu, ka pazīstu to vietu bildē. Un uzmācās man pavisam nereāla sajūta. Bilde mani gandrīz iesūca, gandrīz vai atgriezos tur.
Bet šodien Tantes balss teica, ka gandrīz apraudājās. Puzles bilde, tā pati vakardienas, tikai no cita punkta. Manī palika ilgojošs smaids.
2. bilde gan izvēlējās citu taktiku. Tā iesaktījās man tieši sejā no ekrāna, nekur nelavoties. Nesen. Tās dēļ atcerējos, ka par šo es jau esmu domājusi, iepriekš. Mazliet.
.. Ievēroju, ka man patīk būt pie šūpoļozola. Ka tur ir tāda (domu pauze) īpaša sajūta. Citādāk to nepateikt. Mana.. lai gan ne tikai man tur patīk.. Mana īpašā vieta. Tur varētu sēdēt un sēdēt un vienkārši justies labi.
Līdzīgi kā Cēsis. Ir vēl tādu vietu. Lielāku un mazāku. Īpašu un parastu.
Tādas ir manas šīs dienas bildes.

Pārteiciens iz sestdienas "izlabot sapūtēju". Galvenais, lai pašai smiekli nāk.