auksts kā ziemā. lai gan nē, ir tik auksts kā tajā laikā, kad pirms ziemas vēl nav pieslēgts siltums istabai. tagad ir tieši tā, kā visus citus gadus iepriekš. tikai vairākkārt ir mainījusies istaba. vairs pa manu logu nevar redzēt tonusa jumta plašumus, tagad ir tikai kaimiņi, kas ir reti grūti novērojami. bet varbūt es pārāk maz uzcītīgi to daru, bet vēl jau visa ziema man priekšā.


brīvdienās mēs abi ar baltu kaķi, nezinu vārdu viņam, gulējām uz lieveņa un izbaudījām pēdējo atvasaras saules siltumu. tad nedaudz sajutu to, ka ir labi kā ir, nevajag ne atpakaļ, ne ātrāk uz priekšu. "lai ir, kā ir" un tajā brīdī es sapratu, ka nav jau tā, ka man nepatīk kaķi, man tikai nepatīk viņus murcīt un nepatīk, kad viņi man skaras klāt vai vēl trakāk - izdomā gulēt uz mana spilvena.

un meitenei no soc klases ir sabojāts kuņģis stresa dēļ. pēc šī fakta dzirdēšanas acu skatiens apstājas.. /smiekli. -o savējā! ir jau arī kāds, kas saprot. vēl 17 minūtes līdz man būs jāiet ārā, sēžu ar somu plecos un domāju ņemt vai neņemt sporta tērpu. celties no rīta sešos vai nē, riskēt sastiept kāju muskuļus no jauna vai nē, kaut ko vispār darīt vai nē. domāt jaunu zpd tēmu vai nedomāt neko. sākt domāt atbilstoši manam "vidusskolas" līmenim vai turpināt muļķoties tikai par caurejas un stresa kopīgajām īpašībām. agri vai vēlu viss apnīk, un kāpēc izmira neandertālietis. pieķēru sevi īdoši domājam - "bet es gribu zināt, kā bija īstenībā!!" redz, šo īstenību nevar nopirkt. īstenība vispār nepārdodas. vai nu ir, vai nu nav.
šodien nav.

klasē ir četri cilvēki, kas vispār saprot par ko tiek runāts. ja es būtu starp viņiem, kā visus citus gadus, es neiebilstu. bet kamēr neesmu viņu līmenim, jūtos nelāgi. bet rīcības plāns ir, un gan es kādreiz būšu pro ķīmijā, bet vispār ļoti diez vai. viņi visi "ļoti diez vai" vienmēr rakstījuši nepareizi. hā.

un kā var būt necieņa pret dāvanu? ja man kaut ko uzdāvina, es to lietoju kā gribu. kāpēc tējas trauku nevar lietot kā vāzi, ja man nav vāzes! vispār var gan.