Es šajās brīvdienās biju laimīga. Nenotika it kā nekas īpašs, taču kaut kāds tāds vieglums visapkārt un milzīgs maigums manī. Kad izdodas mazliet iziet ārpus lomām, kad es esmu viena tukšajā telpā, lai ko es tobrīd reāli darītu. Kad ir ilūzija par būšanu sev pašai.

Tā nav, ka es negruzītos par visu to iespējamo Dieva neesamību vai man nesaprotamo Viņa formu, un galvenokārt, par ļaužu ciešanām/nežēlību/ciešanām/stulbumu/ciešanām. Man patika, kā Laura, šķiet, par savu neseno izstādi presē runājot, teica: "...es vienkārši neesmu atradusi veidu, kā runāt par šīm lietām". Nāvi un globālo sasilšanu, piemēram. Vot Lorija Andersone var bliezt pa tiešo, viņa to var atļauties, un ja to pasaka TĀ, tad kāds arī sadzird, varbūt. Bet es neuzdrošinos.

Vienalga, es biju tik laimīga iepriekšējās piecas dienas. Tik atbrīvota.