Es sēžu mašīnā, kuru vada Henrijs. Izkārtne pie benzīntanka rāda, ka ir +30°C. Aiz loga monotoni garām slīd sauss skujkoku mežs. Es vēroju, kā Henrijs pārslēdz ātrumus, ar kādu izteiksmi sejā skatās uz ceļu sev priekšā. Ir kaut kas mierinošs tajā, ka kāds cits vada mašīnu, kurā tu sēdi, tā vienmēr ir bijis, es domāju. Tai pat laikā mani pārņem sajūta, ka mēs esam pēdējie cilvēki uz zemes. Ka mēs braucam mūžīgi. Ka galapunkts nekad nepienāks. Karuselis vienmēr turpinās griezties. Uz mirkli man paliek šausmīgi skumji. No nezinkā un nezinkurienes. Man gribas ieritināties Henrija klēpī kā mazam bērnam un piespiesties viņam klāt, ļaut, lai viņa rokas nogulstas man uz muguras un mierinoši glauda to. It kā tad viss varētu beigties, pārstāt griezties. Šis neskaidrais tukšums. Tomēr es zinu, ka tas neko nelīdzēs. Tādēļ es atļauju savam skatienam izšķīst. Es atļauju šosejai ierāpties man galvā un izlaizīt to tukšu. Man ir vienalga, uz kurieni mēs braucam. Varbūt neuzkurieni. Vienkārši prom.

Es atveru Viņas grāmatu, kas gulējusi man klēpī. Viņa reizēm mīlējas ar jaunu puisi. Viņam ir maigi, neuzkrītoši sejas vaibsti un skaistas rokas. Viņš valkā melnu žaketi un tumšzilas, pieguļošas džinsa bikses. Viņš ir garš un slaids. Kad viņš guļ Viņai virsū, viņa roka ir Viņas matos. Viņš vēro Viņas seju, viņš skūpsta Viņu, maigi slidinot mēli Viņai mutē. Viņš nezina, cik Viņai patiesībā gadu. Viņa neizskatās vecāka par 20. Jebkurš padomātu, ka viņi ir vienaudži. Dzīve vienmēr ietiepīgi ir atsacījusies iezīmēt briedumu Viņas sejā. Jaunība, Viņa domā, jaunība kā pielipis tīmeklis Viņai uz sejas. Kā šķidrauts. Bet jaunība jau sen sevi ir atražojusi.

Pēc akta viņš Viņu apskauj. Maigi, mazliet bērnišķīgi. Kā to var tikai jaunībā. Bez atsvešinātības rēga.

Viņai tomēr pietrūkst Rafaela. Katru dienu.

Jaunajā puisī iekšā viss ir gaišs un plašs, viņā ir pasaule. Rafaelā viss ir sabiezējis un ēnās iegrimis. Rafaelā iekšā ir Rafaels.

Tikmēr pilsētā līst. Lēni un skumīgi.