nē,
es tikai tagad pamazām atgūstu sajētu pēc eiforijas.
klausos dziesmu, nevarēju saprast, kāpēc man viņa patīk.. tad sapratu-man patīk tāda mūzika. Biju aizmirsusi.
Teciņiem čāpojot ārā no "tā laika" es atgūstu sevi un savas saprašanas, savas vēlmes un vērtības. Vērtības, protams, pamainās ar pieredzes līdzdalību utt., bet tomēr- es atminos sākotnējo motivāciju sava ceļa turpināšanai. Man tā pietrūka, lai dodos tālāk.
Tāda sajūta, it kā es atdzīvotos. Bet nākas arī apzināties, ka līdz ar visu to nāk tā vienpatības sajūta un apziņa. Man vajag to otru, to otru, kurš ievilka mani tajā zaļajā eiforijā. Muļķi mēs bijām.

Man periodiski paliek slikti.
Nespēju cīnīties ar savu ēstgribu.
Bieži gribas raudāt-tā pēkņi un pavisam .. lai samīļo un tas būtu patiesi.
Man negribas neko.
Varbūt man vajag iemīlēties no jauna? bet tā- pa īstam un no visas organiskās konsistences? nu tā.. kā es mīlu jau 1,5 gadu? bet tagad vajadzētu atkal reanimēt to otru?

kkāds histēriski pārmierīgais, taču juceklis manī. Ja es spētu izteikt to mākslā, kolāžās.. parādīt/attēlot filmā, reklāmā, fotografijā- Tu mani saprastu, iespējams. Es vnk vientulības un zaudējuma tukšuma sajūtas dēļ kkā redzu visas tās lietas. Viņi man smaida un cenšas savaldināt, mēģina atstāt iespaidu.. bet es kā akmens seja skatos cauri neskaitāmiem stikliem, atspulgiem, gaismiņu spēlēm.. līdz viņu sejām, un man ir vienalga, jo es zinu, ka tas ir tik mirklīgi. Un es satiku Vdju. Viņš izskatījās tik labi. Viņš gribēja parunāties, bet es pieklājīgi smaidīdama, pēc "čau" izbrīnītā izteikšanas, vnk devos tālāk. Mēs neesam jau tik ilgi tikušies, it kā jau būtu daudz ko pārruāt, par ko izsmieties un atcerēties, par Kirillu pasmieties un apvaicāties, utt. .. bet , redzi, tā vairs nav mana dzīve, tā principā ir 2003.g. un 2006. g. vasaras un nekas vairāk. Mani tas aizkustina pagātnē, šodien man ir patīkami, bet vienalga. Un tā ir arī ar RĀ un visiem citiem pokemoniem. Man vnk ir vienalga, patīkami, reizēm atceros-pasmaidu, pasmejos, vai vēl ko, bet ne jau tāpēc, ka man gribētos atgriezties pagātnē- noteikti nē. Man tas principā ir vienaldzīgi.
Es vairāk uztraucos par to, ka es varētu būt stāvoklī, nevis par to, ka esmu pieļāvusi pagātnē kļūdas.
Un es mācos piedot un saprast, lai arī cik ļoti man sāpētu. Mēs tomēr esam ģimene. Un citu nevienu mums abiem nav. Mēs esam tā sēkliņa, no kuras izaugs koks-ciltskoks. Un tā ir vienīgā apziņa un ticība, zināšana, kas mani silda.

jo biežāk sāp krusti.

Mums viss izdodas. Mums viss ir labi.
Un tas viss tikai tāpēc, ka patiesībā tik ļoti pietrūkst.
Un man vajag tikai Tevi!