Kāds slimnieks ar augstāko izglītību, piemēram, varēja pareizi pastāstīt par savu jurista darbu, viņam bija saglabājušās profesionālās zināšanas, tomēr viņš gadiem ilgi nevēlējās iet mājās, jo slimnīcā jūtoties labi un nevēloties izmantot savas zināšanas.

Cits slimnieks bija iestājies ausu, kakla un deguna slimību nodaļā, lai "pārstādītu atpakaļ mandeles", bez kurām viņš jūtoties nepilnvērtīgs.

Kāds cits slimnieks, augstskolas pasniedzējs, nodarbojās tikai ar matemātiku un trīs mēnešos uzrakstīja mācību grāmatu, bet, pēc speciālistu vērtējuma šim darbam būtu nepieciešami trīs gadi. Citas intereses pacientam nebija. Mājās viņam bija gulta, galds un viens krēsls ("neviens ciemos nenāk, otrs nav vajadzīgs"), uz galda atradās tikai matemātikas grāmatas, bet segas viņš dienā turēja čemodānā zem gultas.

Vēl kāds slimnieks gadiem ilgi strādāja par kurinātāju, turpat kurtuvē arī dzīvoja un naktīs gulēja uz saliekamās gultas, tikai retumis aizgāja uz veikalu. Gadu gaitā viņš bija savācis un klasificējis plašu mūzikas ierakstu kolekciju.

Kāds pacients pārdevis vecas dārglietas, aizbrauca uz Maskavu, bet tur, pat neapskatījis pilsētu, noīrēja istabiņu un augu dienu bezmērķīgi sēdēja pie loga un skatījās laukā.

Cits pacients, kad viņam jubilejā pasniedza kolektīva dāvanu - pulksteni, atmeta to atpakaļ un viesiem pateica: "Labāk būtu pārstājuši uz mani iedarboties."

Pedagogs sekmīgi pasniedz matemātiku piecas stundas dienā, bet vairās nostāties ar muguru pret klasi, jo tūlīt jūtot "mazā lāzera iedarbību, kas karsē muguru".