par vakardienu es neko nesacīšu, tikai teikšu, ka tā bija sāpīgākā un skaistākā diena vienuviet.
par Tevi, draudziņ, par Tevi.
un man jau no paša rīta cēliena, no paša sākuma skanēja prātā tas dzejolis, no vācieša vai ziedoņa kunga, kurš tad vairs atceras; bet es viņu šeit, savās vidusskolas kladēs meklēju un pazaudējos.
bet nekas.
Mēs paši būsim tas cits dzejolis.